Sieviete ar 9 ragiem un stirnu buks plikpauris

Kas bija sieviete ar 9 ragiem? Kāds ir viņas dzīvesstāsts? Kāpēc viņai bija 9 un nevis 8 ragi? Kāds bija viņas dzīvokļa numurs un kādās attiecībās tā bija ar cukuru?

Kas bija stirnu buks plikpauris? Kāds ir viņa dzīvesstāsts? Vai viņam tiešām uz galvas nebija neviena vienīga mata? Kādas ir viņa guļvietas koordinātas un kādās attiecībās tas ir ar sarkano āboliņu?

Šie un citi svarīgi jautājumi, iespējams, tiks atbildēti kādā agrā rudens pēcpusdienā, kad debesis bija nenosakāmā tonī ar pelēkuma pazīmēm, bet koki tēloja, ka nokritušās lapas nepieder viņiem un ka patiesībā tas viss liecina par ziemas neiestāšanos šogad.

Tieši tur zem šiem absurdajiem spriedelējumiem sēdēja sieviete ar 9 ragiem, vērodama dīvaino apkārti ar savām lielajām, zilajām lelles stikla acīm visā to neizdibinātībā un baisumā. Tumšajā tirkīzā bija injicēti vēl tumšāki zilas tintes pilieni, kuri vienīgie liecināja par dzīvību, maigi trīsuļojot. Cik esamība gan ir nenosakāma un noslēpumaina! Mitrā saules, lietus un augšanas nogurdinātā zāle tikai smagi māja ar galvu un neteica neviena vārda, kamēr sieviete sēdēja uz sava grezna džakarda tapsētā krēsla un tikpat neremdināmi klusēja.

Cik jocīgi, ka šajā kartes punktā nebija iezīmēts nekas, jo šeit nebija ne parks, ne spēļu laukums, tas nebija iežogots privātīpašums ar saimnieku ārzemēs, tas vienkārši bija mežonīgās dabas pašradītais zoodārzs bez vadītāja un kopēja. Visi varēja tajā iekļūt, un visi varēja arī izkļūt, bet ieraudzīt neierobežotos iemītniekus – ne katrs. Kurš gan kaut ko meklēs starp nātrēm, striebuļiem un citiem pilsētas pabērniem, starp vīteņa lapām un mazajiem bērziņiem, kuri mitinājās pusapdzīvotās augstceltnes mūros? Karte rāda, ka apkārt viss ir normāli – skola, privātmājas, veikali, kafejnīcas, remontdarbu troksnis, netālu ir vēl dzīvīgāks pilsētas centrs, bet gabalu tālāk ir iela ar intensīvu transporta kustību. Bet kas notiek šeit – uz vāji iestaigātās takas, kas ved cauri brīnumdārzam? Balts plankums, kurš to vien dara, kā pievilina aptrakušus tauriņus.

Un viens no šādiem nenormālajiem ir sieviete ar 9 ragiem, kura, kā visi pievilinātie, ir kļuvusi par brīvprātīgo eksponātu. Visa viņas dzīve ir tikpat stikla caurspīdīga kā viņas acis, kuru dzelmē mīt brīnumainas ainas. Koši, šņācoši spāru bari pārklāj ezera virsmu kā otrās debesis līdz brīdim, kad telpā starp ūdenszemi un kukaiņu debesīm piedzimst šis mistiskais tēls, izjaucot abas pasaules, bet reizē apvienojot tās. Dzīve sākās ar revolūciju. Viņa izkāpa krastā un saprata, ka ir dzīva. Ar to pietika, lai dzīvotu. Viņa devās tālāk, sekojot upei, jo ūdens, kas skalojās viņas acīs, kā Mēness savaldzinātais tiecās tā virzienā.

Bija pavasaris un koku ziedlapas pina vainagus viņas 9 ragos, dziedot nedzirdētas mīlas un jūsmas dziesmas (arī šodien sieviete tās dzird savā galvā, bet acu lāsumiņos mirgo ziedlapu un saules spēles). Tā bija pirmā reize, kad viņas dzīvības apziņai pievienojās apbrīnas pilnas līksmes apziņa. Viņa devās tālāk, viņa gāja bez ierobežojuma, viņas enerģija slēpās dzīvībā, un atpūta būs tikai pēc tās. Tā spāres bija teikušas, un sieviete to pieņēma par patiesu. Un tā viņa gāja dzīvodama, apbrīnodama un ticēdama tik ilgi, līdz sastapās ar šķērsli.

Un šeit ir jāietur pauze, jo tas bija stirnu buks plikpauris visā savā staltumā, pilnīgi neapšaubāms un objektīvi eksistējošs. Satraukuma un neziņas adatas bija nākamais, kas iešāvās starp emociju kolekcijas pārstāvjiem, atrodot stabilu apmetni pie tālākās sienas. Kas bija šis indivīds, kas vērās sievietē ar saviem melnajiem acu bezdibeņiem, kuros šķelmīgi grozījās dzeltens varavīksnenes disks? Kāpēc viņš nedeva ceļu sievietei tās bezgalīgajā gājumā un neapturams stāvēja un vērās viņā kā dzīva statuja? Sieviete grozīja ragaino galvu, un dzeltenās acis cītīgi sekoja šīm kustībām. Cilvēkveidīgā būtne nevēlējās ielaist savā istabā arī dusmas un agresiju. Spāru ticība par to uzbāzību jau brīdināja un, ka šādos apstākļos jālūdz padoms kādam, kurš pazīst ragu sūtību un svaru. Un gluži kā domu lasītājs, stirnu buks tiecās atbildēt uz viņas jautājumu – viņš 3 reizes pakārpīja zemi ar labo priekškāju, papurināja galvu uz augšu un leju un vienreiz uz labo sānu un atkal apstājās sastingumā. Viss bija skaidrs, bet, ja kādam nav skaidrs, tad šeit ir pieejams arī tulkojums: „Tava nasta ir smagāka par Tevi pašu, bet Tavs miers ir vieglāks un spēcīgāks par nastu. Es nevarēju to panest, tāpēc kļuvu par stirnu buku plikpauri, lai kristu apsmieklā, bet ne kaunā. Taču Tevi pavadīs ar bijību, kurai robežas ar patmīlību. 9 ragi, 9 ieroči, 9 ļaunumi. Kamēr nesīsi tos, jutīsi tikai smagumu, bet, ja novilksi tos, iepazīsi to ļaunumu, jo pasaulē valda nezūdamības likums. Uz manas galvas nav kritušas asinis, bet iekšienē gan. Neizvēlies manu likteni.” Un viņš vēlreiz nopurināja bezragaino, bezspalvaino galvas vidu un, spārdoties kā kumeļš, aizauļoja kaut kur miglā.

Sieviete bija glābta no dusmām un agresijas. Viņa tos pakarināja savos ragos, kur tie mirdzēja kā krāsaini stikli. „Es neiešu Tavu ceļu un neiešu arī iesākto ceļu, jo manai līnijai ir lauztas formas.” Un viņa bezbailīgi iebrida upē, akmeņi iegreba mežonīgus, zīmīgus, bet skaistus rakstus uz viņas pēdām, kas atgādināja mandalas. Tikmēr ūdens piešķīra viņas ādai vieglu caurspīdīgumu, kas ļāva ieraudzīt zili violetos asinsvadu mudžekļus. Lai būtu šie pieskārieni būtnei, kurai mirstīgie nevar pieskarties. Lai būtu šīs pārmaiņas, cerot, ka spārēm nebūs par to jāraud un sapņos jāredz norauti spārni. Viņas sapratīs un redzēs šajā ceļā mērķi. Un sieviete ar 9 ragiem iznāca otrā krastā tik pārvērsta kā otrreiz dzimusi. Ūdens un akmeņu čuksti atbalsojās viņas galvā kā grāmatas lappuses, kuras dzina prom nezināmajā, lai viņa atgrieztos un iemācītu tām, kā bija patiesībā.

Tā caur daudziem lūzumiem, upēm un akmeņu takām viņa nonāca šeit – brīnumu dārzā, kur sieviete kā reālu varēja uzburt ūdenszemi un spāru debesis, upi ar pavasara ziedlapām un dziesmām, uzburt sevi pašu kā mirstīgo, kas sabirst kopā ar lapām rudens skarbajos pirkstu pieskārienos un izšķīst pasaulē kā zeltīts lietus. Vai tad sieviete pārtaptu asinīs, kas varētu uzkrist uz stirnu buka plikpaura galvas, vai tomēr tiktu iesūkta iekšienē un mitinātos tā prātā? Varbūt tomēr visi jautājumi nevar tikt atbildēti šajā agrajā rudens pēcpusdienā, bet varbūt līdz atbildēm jāpaciešas, jāsagaida, kad 2 galējības atkal krustos ceļus, radot mirkli idilliskas harmonijas, kurā piepildās viss sapņotais, iekrīt rokās kārotais un pazudinās vissmagākais.