Ozolzīles sapņu kolekcija Nr.2

Debesis lēnām kļuva aizvien tumšākas un mākoņainākas, bet saule, dejodama starp mākoņu rindām, lēnām zuda aiz koku galotnēm. Vējš pa reizei paraustīja kādu garāku zāles stiebru, bet tik maigi, kā baidīdamies no paša spēka. Tad, beidzot saņēmies, tas pārlaida savu vareno roku pār visiem meža pļavas augiem, kas padevās tā varai un paklausībā lieca savus kātus, uzpūta auksto dvašu koku stumbriem un ķērpjiem uz tiem, līdz sāka mežonīgi raustīt visu mežu. Izbauda varenību. Tomēr tad vējš apžēlojās un, aizvien straujāk tuvojoties naktij, pameta savus pavalstniekus.
Iestājas saspringts klusums, kas solījās ieilgt. Nakts radības vēra vaļā savas spožās acis, lai pārņemtu vadību pār šo zemes puslodi. Tie izlīda no savām mītnēm un pavērās debess virzienā – mēness bija nakts iedvesma. Mežonīga uguns iekvēlojās to prātos, un viņi zināja, ka ir brīvi. Šīs sajūtas dēļ vien bija vērts celties un dzīvot. Lai gan šonakt kādam būs jāmirst, viņš mirs ar godu citas godbijīgas dzīvības vārdā. Ar brīvību, kas mūžam būs iekalta tā dvēselē, kā lūgsna par rītdienu.
-Piedod man, un es piedodu tev – skaistas nāves vārdi.