Vēstule mazajam cilvēkbērnam

Vēstule mazajam cilvēkbērnam

Mums katram ir savs ģimenes modelis, bet neviena ģimene nepastāv bez tā sākotnējā avota – mātes. Bet kur ir sākums šīm mātes un bērna attiecībām ?
Vai esi kaut reizi rakstījis vēstuli cilvēkam, kas to nemaz nemāk izlasīt ? Apstiprinoši varētu atbildēt tikai retais. Būtībā nav nemaz tik svarīgi – vai adresāts tās māk izlasīt. Svarīgākais ir pateikt to, kas šķiet svarīgs. Atklāties. Atvērt dvēseli. Atzīties un tajā pašā laikā nejusties vājam. Arī šajā mātes vēstulē savam bērnam.

„To, ka man būs ģimene un bērns, zināju jau sen. Izsapņotas tika dažādas dzīves situācijas. Vienmēr tajās dalību ņēmi arī tu – mans mazais cilvēkbērns. Reiz izlasīju šādas rindas :
”Mazi bērni pēc cālēniem smaržo,
Pēc pieneņu pūkainām galvām.
Un tu saproti – citas nebūs –
Šī ir vislielākā balva”.
Šķiet, ka neko skaistāku nebiju līdz šim lasījusi ! Manī arvien bija pārliecība, ka arī tu, mans bērns, smaržosi pēc cālēniem un pieneņu pūkainām galvām. Tā diena, kad uzzināju, ka tu esi pieteicies manā dzīvē, bija vienkārša diena. Ja būtu iespēja šo dienu pagriezt atpakaļ, vēlētos, lai katra cilvēka sirds tā gavilē kā manējā ! Tu biji beidzot nolaidies no cakainās mākoņa maliņas un biji sapratis, ka ir laiks mūs ar tēti darīt laimīgus. Mūsu dzīve bez tevis nebija tik bagāta un krāsaina! Bet to jau tu zini, vai ne?
Mazais, vai tu atceries, kā es noģību kafejnīcā un ilgi vēroju savādas zvaigznes acu priekšā? Mana apetīte bija krietni zem vidējā, bet mani stiprināja doma, ka tev nepieciešamas visas barības vielas. Tas man lika saņemties un vēlreiz izstāvēt rindu kafejnīcā, lai gan lūpas bija bālas un es jutu sviedru tērcīti uz muguras. Vai visām grūtniecēm tas jācieš, toreiz domāju es. Kur ir tas skaistais deviņu mēnešu laiks, kā to rāda filmās ? Te nu man uzreiz tev jāsaka, bērniņ, ka dzīve nav kino.
Kādā dienā man iekšā radās dīvaina sajūta. To varēja pielīdzināt brīdim, kad zivs novicina savu asti un izjauc rāmo ūdens spoguli. Hei, mazais, vai tiešām tas esi tu, kas izvingrina savas mazās roķeles un kājeles? Tie brīži, kad tu par sevi liec manīt, ir arvien vairāk. Sajūtas ir dīvainas un nav salīdzināmas ne ar ko citu pasaulē. Tu ar kustībām paud savu neapmierinātību un prieku, satraukumu un dusmas, kad mamma ir pārpūlējusies. Tu dodies gulēt mazliet vēlāk kā es, it kā radinādams mani pie cita režīma. Tagad man ir vairāk brīva laika, tāpēc vairāk nodarbojos ar to, kas man dod prieku. Nereti acīs iekrīt dažādas skaistas rindas, ko izlasu internetā. Pārsteigumu portālā atrodu šādus vārdus : „Smiltīs gar jūras malu redzamas pēdas. Vietām gājuši divi, vietām vienas pēdas pazūd. Cilvēks prasa eņģelim: „ Kāpēc tad, kad man gāja visgrūtāk, Tu mani pameti?” Eņģelis viņam atbild: „ Es nepametu Tevi, es Tevi nesu uz rokām”. Nu ir pienācis tas brīdis, kad hormonu vētras uzbango un man sariešas acīs asaras. Esmu ieslīgusi pārdomās – vai es būšu tev šis eņģelis, kas tevi nesīs uz rokām, kad tev būs grūti ? Vai būšu gana spēcīga, lai nestu tevi un nekristu atpakaļ ? Mana emocionālā pasaule ir mainījusies. Šķiet, visa pasaule grozās tikai un vienīgi ap tevi. Bet mani mierina doma, ka neesmu tāda vienīgā, jo tādas pašas mammas, kas sāk pamazām līdzināties pingvīnam, tāpat kā es ar spulgām acīm aptausta vismazākās zeķītes pasaulē ! Visas šīs mazās drēbītes manī ienes tik daudz mīļuma, ka liekas – sirds plīsīs no mīlestības pret tevi, mazais bērns ! Skatoties padomu grāmatu vecākiem, cenšos iedomāties, kāds tu būsi. Tumšiem matiņiem vai gaišiem ? Kāds būs mazais deguntelis un bezzobainā mutīte? Ir tik daudz jautājumu, bet atbildes nevienas. Tas atgādina, ka nu jau vairs nav tālu tas brīdis, kad tevi redzēšu klātienē. Manā vēderā laikam kāds ielicis arbūzu, jo nevaru pati vairs aizsiet apavu šņores. Sāku domāt par ērtāku apavu uzvilkšanas metodi. Tu mani sveicini, kolīdz atveru acis un esi mundrs līdz pusdienai. Un tad tu atkal ej gulēt. Esmu pēdējā kursa studente un man ir nopietns darbs darāms – jāizstrādā diplomdarbs. Mīļum, tev nedaudz jāpaciešas, kad mamma sēž vairākas stundas pie datora un cītīgi strādā ! Tev taču vajadzīga izglītota mamma, vai ne ? Kad pienāk brīdis aizstāvēt diplomdarbu, tu, šķiet, esi pazudis, atstājis mani vienu, lai varu koncentrēties un nenovērst domas no paša galvenā.
„Ieskaties baltumā…saskati, ko vēlies…bet tikai labo, tikai gaišo un tīro…mazo eņģelīti, kas vienmēr līdzās…kas spēj sargāt lielo… kas spēj sargāt melno…kas spēj sargāt veco… Tāds mazs ar lielu spēku, lielu ticību un mīlestību…vienmēr līdzās”. Mazais, vai tu saproti, ka šie vārdi ir domāti tieši mums ? Esi drošs, es cenšos saskatīt tikai to balto, tikai to tīro. Un tu esi mans eņģelītis. Mans. Un tēta.
Ir pienācis laiks, kad rakstīt tev vairs nevaru – ne uz papīra, ne ar datora palīdzību. Taču savas vēstules es rakstu tev savās domās, ar sidrabainu spalvu uz veclaicīga papīra. Burti kā kreļļu dimanti rūpīgi rindojas viens aiz otra, jo ir īpaša diena – tas mirklis, kad tev jānāk pasaulē ir pavisam tuvs. Nogurums, karstums mani spiež pie zemes un rodas sajūta, ka es varētu nosmakt. Bet mēs drīz tiksimies un tad būs mūsu lielie svētki !
Tavs pirmais kliedziens ir kā kristāla zvana skaņa – dzidrs, spalgs un veselīgs! Tevi man parāda tikai sekundi, bet esmu jau ieraudzījusi, ka tev ir tumši un gari mati. Jā, tiešām, tu esi līdzīgs tam puisītim, kuru ilgi pētīju kādā grāmatā un domāju, vai tu varētu būt līdzīgs viņam. Pēc brīža man tiek dota iespēja palūkoties tev acīs. Tās ir mazas, tūkstošiem jautājumu un neizpratnes pilnas, tās lūkojas manī un neliekas svešas. Tikai izbrīns. Nav baiļu, nav nedrošības. Tu esi ievīstīts kā rausītis, linu sedziņa tavu sejiņu padara tik mīļu! Siltās asaras aizēno manu acu skatienu. Asaras nav kontrolējamas un, lai gan vēlos tev uzsmaidīt, no tā sanāk tikai šķība mute. Bet tas nekas, mums būs vēl daudz mirkļu divatā. Mana sirds sitas un auļo, jo beidzot redzu tevi – manu mazo dvēselīti. Tu esi daļa no manis un no tēta. Bet tajā pašā laikā tu esi tu pats. Kārtējo reizi es aizdomājos – kā gan māte Daba šo visu spēj – radīt jaunu dzīvību, kas ir atšķirīga no citām, bet tajā pašā laikā ir tāds pats cilvēks kā citi ? Un tajā brīdī, kad rokās turu tevi, manu vismīļāko cilvēku pasaulē, manu prieku un lepnumu, es klusībā noliecu galvu Dieva priekšā par šo lielo svētību, par šo neatkārtojamo dāvanu – par tevi, mans dēliņ !
„Bērniņš ir tik vēlīgs stādiņš,
Kas bez saules nevar augt.
Saule, mīlestība – abas ļauj tam atraisīties, plaukt.
Tēvs, māte – otra saule.
Lai tā ilgi nenoriet, un, lai mīlestības radīts, bērniņš gaismas ceļu iet”.
( Paulīne Bārda )