It kā zvana pie sirds, bet nav zonā.

Detalizēts veselības problēmu izklāsts manā biogrāfijā. Un pārāk maz cerības. Jā un tieši rītausmā nāks un lāpīs mieru gan veci, gan jauni, gan tie, kam miera sen vairs kā nav.
Nē, tas nebūs rokdarbu pulciņš, bet tādi sava veida anonīmie lāpītāji tomēr ir . bet tā miera kā nav tā nav. Satraukums klejo caur sirdīm un citiem orgāniem, riņķo prātos un ducina pirkstus kā klavieres spēlējot. Sīkumi liek nobīties, bet nekas un neviens nespēj padarīt to neredzamu.
Un tieši tāpēc jāiemācās lāpīt. Lāpīt mieru tā, lai sprāgst vaļā tikai kopā ar bērzu un ābeļu pumpuriem. Tikai tad, kad kļuvis pārāk miermīlīgi un rutīna pārāk ieilgusi un iegūlusies tik ērti savā vienveidībā, ka sākusi snaust un nemaz neplāno mainīties.
Tad atkal gribas to mieru raut un plosīt uz visām pusēm, un trīcēt un satraukties. Vēlams priekā. Un pēc laika doties liedaga un ļaut rītam to plosīto mieru atkal maigi lāpīt. Atkal sadabūt kopā vienā veselā mierīgā mierā.