Epitrauks

Uguns un dūmi. Jūs man esat iedevis pelnu trauku, cienītais. Ko jūs sakāt? Atnest ūdeni? Ak, nē, paldies, man viss ir labi, nesmādēju neko. Patiesībā jau pelnu trauki ir ļoti nenovērtēta parādība un parasti mēs uz tiem skatāmies kā kaut ko visnotaļ nepatīkamu. Varētu pat teikt, ka mēs neapzināti izvēlamies saskatīt mūsu visu nelāgo ieradumu atspoguļojumu šādā mazā, necilā, diezgan nepatīkami smaržojošā substancē. Tas, par ko daudzi neaizdomājas, ir neskaitāmie stāsti un domas, kas pavisam klusītēm dūmojušas, lidinājušās, līdz visbeidzot vieglītēm sabirušas pelnu trauka bezdibenīgajās dzīlēs – vietā, kur neviens nekad nav iedomājies rakties dziļāk, un no laba prāta nevēlas pat degunu pabāzt tuvāk. Bet es redzu.
Šeit kavējas kādas pusmūža dāmas atmiņu stāsti par jaunības dienās aizviļņotu mīlestību. Sapņi, sapņi reiz kļūt par gleznotāju, mūkot no pelēcīgās dzīves ikdienas tikpat pelēkā betona daudzdzīvokļu mājā, jau strauji tuvojas pirmā personālizstāde, bet gleznas rāmis salūzt. Dūmu pa dūmam, dūmu pa dūmam un viņa pati, īsti nesaprotot kāpēc, paraksta sava jaunā ofisa darba līgumu, ainavas jaucas ar asarām neprātīgā dūmu mijkrēslī, gaisā dzirksteļojot uzšaujas uguns… un paliek tikai pelni, tikai pelni, kas lēnām nosēžas pelnu trauka dzīlēs pie saviem saburzītajiem brāļiem un māsām.
Turpat blakus gaudo rūdīts jūras vilks – dūmiem mijoties ar rumu, viena pēc otras izlīst eksotisku zemju ainavas, atmiņas par neskaitāmajām naktīm svešu sieviešu gultās un rīti pēc tam, lāpot sirdis vienai pēc otras, glāsts pa glāstam, visādas muļķības, atgriešanās solījumi un atpakaļ uz kuģa. Ceļavējš plosa garos, saulē izbalējušos matus, tomēr kaiju sērīgās gaudas nebeidz atgādināt to, ka kaut kur tur, dziļajā dūmu mijkrēslī aiz muguras, slēpjas puisēns, kas uzaudzis bez tēva, un noteikti viņu meklē, meklē, lai atgādinātu, ka dzīvē viss ir jānopelna, tāpēc ir jāmūk, jāmūk, cik vien tālu spēj redzēt acis…kamēr aklajam izsmēķim tieši pretī mazs pelnu pleķītis skaita lūgšanas – tēti, kur tu esi, tēti?
Es redzu mūziķus ar salauztām stīgām, pavārus, kas pazaudējuši savas pannas, pat rakstniekus bez grāmatām. Pelniem neko nenoslēpsi, kā nekā – pilnībā notīrīt tos ir tikpat kā neiespējami. Es redzu arī jūsu pelnus, cienītais, jūsu mākslotais smaids tos tomēr nenoslēps. Es redzu, jo daudzi – visticamāk, arī jūs – izvēlas neredzēt. Reizēm nav pārāk patīkami vērot sevi spogulī un redzēt pelnus. Tāpēc, kamēr jūs visi pusdienosiet un garlaikoti stāstīsiet par saviem jaunākajiem panākumiem, apkārt izmētāto naudu, un Elizabetes vai Undīnes, vai kā tur īsti bija smukajām kurpēm, es izdarīšu pirmo prātīgo lēmumu savā mūžā – savas ilgas pārvērtīšu kādā mākslas darbā. Esmu nedaudz piemirsis, kā tas jādara, bet ceru, ka es atcerēšos. Un ka mani atcerēsies kāds, kurš manis dēļ otas vietā jau labu laiku rotaļājas ar cigaretēm un būvē pelnu pilis.