Spāres

Liepziedu tējas garaiņi no porcelāna krūzes viņas rokās skrēja sauli modināt. Viņa rāmi turpināja raudzīties tālumā uz pieneņpūku sonāti, mājot ardievas naktij. Viņa gatava celties reizē ar sauli, dienu iemīlēt, pat ja basās kājas būs sapinušās garajā naktskreklā.
Vakar viņai kāds durstīja dvēselē, vakar asaras skaloja putekļus nost no mēmā asfalta. Nakts atnāca paņemt pēdējo, kas vēl sāpēja, pēdējo, kā dēļ bija vērts skumt.
Šorīt virtuves flīzes šķita vēl vēsākas un datora ekrāns vēl garlaicīgāks, bet viņa – savādāka.
Pirms saullēkta viss tik rāms un pelēks, pirms ausmas jau vienmēr tā…
Viņa modās ar domu piedzīvot brīnišķīgu dienu, pielietu ar puķainu limonādi un pārkaisītu ar rožlapiņu smaržu. Tādu dienu, kāda viņai nav bijusi kopš bērnības – tīru, patiesu, dzidru, pūkainiem mākoņiem klātu.
Viņa baskājaina brien rasas pilieniem piebērtās smilgās, dziļi ieelpodama no porcelāna krūzes liepziedu garšu. Zālē nodžinkst trauslā ūdens dvēselīte. Viņa apsēžas zaļajā zālē, lai atpūtinātu pēdas.
Vakar pasaule tāda nebija. Vakardiena bija akla. Nē. Vakar viņa to tādu neredzēja. Vakar VIŅA bija acīm aizsietām.
Turenis pazaudē ceļu un iemaldās zāles stiebros. Rīts pieliets ar prieku. Viņas acis sāk zaigot, un lūpu kaktiņi arvien kāpj debesīs. Vējš bezbēdīgi rotaļājas un aizgaiņā spārnaini, gar acīm pazib vien krāsu vētra.
Vakardiena bija melna.
Garām aizlaižas spāre. Viena, divas, trīs… Daudz. Krāsas. Ainas.
Šodien viņa mīl visu, kas apkārt. Viņa noliek malā tējas tasi un dzenas pakaļ spārēm pret vēju, pret stereotipiem, pret pelēku debesjumu, pret vakara skumjām.
Pilna sirds un dvēsele spārēm. Laime katrā kustībā un domā.
Spāres lido tikai tiem, kuri aizvērtiem plakstiem māk saskatīt. Šodien spāres lido viņai. Apkārt. Tuvumā. Gar ausīm. Viena iepinas matos. Uz palikšanu viņas sirdī. Viņa atver delnas citai pasaulei, nodrebina skropstas un pieķeras. Kā vienmēr. Nevar jau gribēt, kādu uz mūžu. Var vēlēties piepildīt vien mirkli, citreiz divus, ja paveicas.

Pasaule griežas tikai pateicoties tam, ka cilvēkiem reizi pa reizei jāsviež pa vējam arī mantas, kas ir tīkamas, bet viņi nepaliek tukšā, vienmēr vēl kaut kur dus tas nebeidzamais bijušo un esošo lietu starojums.

Un viņa palaida spāri pa vējam…