Dedicated to Laura Freestyle, kura smējās, jo nesaprotot neko no dzejas

PROLOGS
Man gribējās uzrakstīt glīti, tāpēc mirkli vēlāk es tvēru pēc bilžu grāmatām, kalendāriem, albumiem un arhīviem. Man gribējās nesamelot. Nenodot.
____________________________________________________
Uz tāfeles tika uzrakstīts datums, un tad pie tās piegāja viņa.
Rēķināja.
Kā notvert zibspuldzi?
Kā aizbaidīt dumjos?
Atrast pajumti?
Neprasot piedot?
Aizgāja apsēdās, nobirdināja kautrīgās skropstas un ieaijāja sapnī. Ar miega tramvaja vagoniem vienā ritmā pa tām pašām sliedēm, kas citiem ved uz centrāltirgu.
***
Nākamā pietura nemanot palūdza izkāpt. Esot gala stacija. Nemuļķojiet viņu! Nelieciet dvēseli vienu skārda hostelī uz ielām atstāt! Tai nedrīkst ļaut atstāties.
Un cilvēki grūdās virsū ar somām un tirgus ratiem.
Un cilvēki pīkstināja e-talonus pret viņas esību.
Un cilvēki pagāja garām paši sev.
Un cilvēki neļāva palikt pašai.
***
Pēc zivīm ož
Nicināmie
Jūs

Viņa uzmeta segu uz pleciem.