Četras sienas

Veltījums tiem, kas savā dzīvē
vēlas un var ko mainīt.

1

- Pie velna ! – Izabella nošņācās. Viņa nebija radusi rupji izteikties, bet šī diena bija iesākusies nelāgi, turpinājās nelāgi un, šķiet, arī beigsies tieši tāpat. Izabella skatījās uz dārgajā zeķē ietērpto kāju. Atirušais valdziņš no īkšķa stiepās kā veca, sudrabota rēta līdz pat ceļgalam. Kāda jēga maksāt tādu naudu, ja zeķe saplīst pat to kārtīgi neuzvelkot!? Izabella juta nelielu kņudēšanu pakrūtē. Pamazām tur sāka degt neliels ugunskurs. Viņa ievilka elpu un noskaitīja līdz septiņi. Laikam uzdod nervi, viņa pie sevis nodomāja. Izabella simto reizi ieskatījās spogulī. Pretim lūkojās eleganta, izsmalcināta un skaista sieviete. Acis bija debesu ziluma, silts skatiens un skaisti sejas vaibsti. Tos viņa bija mantojusi no mātes. Gaišie jūrmalas smilšu krāsas mati bija ieveidoti un katra šķipsna nostiepta perfektās līnijās. Kakao krāsas krokoti svārki, pieskaņota žakete un koraļļu krāsas bižutērija. Dārgi apavi un zeķes. Uzacis savilkās bīstamā lokā, kad viņa tuvāk nopētīja seju. Vai tikai acu ēnas nav par daudz? Vai skropstu tušai nevajadzēja drīzāk būt brūnai, nevis melnai ? Un, ak, šī sejas āda…Tas bija sācies pēc tam. Izabella savā ziņā sadalīja savu dzīvi pirms tam un pēc tam. Viņa noteikti drīzākajā laikā apmeklēs vislabāko klīniku un beidzot likvidēs tās neglītās rētas, viņa pieprasīs ādu noslīpēt līdz mirdzumam, lai nekad vairs nebūtu par to jādomā. Bet kopumā Izabella savos trīsdesmit sešos gados izskatījās ļoti labi.
Izabella smagi nopūtās un kārtējo reizi pateicās Dievam, ka pasaulē izgudrots perfekts pūderkrēms. Pārvilkusi citas zeķes, viņa vēlreiz pievērsās spogulim. Nenoliedzami, spogulī redzamais attēls iepriecināja, bet šai sievietei trūka acu mirdzuma. Tās bija skumjas, lai arī patiesa iemesla, iespējams, nemaz nebija. Varbūt kāds ir izdomājis tādu lietu kā burvju acu pilienus, kas nomaskētu sirds sāpes, skumjas un negatīvās emocijas ? Laikam gan nē. Žēl.
- Ak, tā esi tu, – izspūrusi galva parādījās durvju
spraugā. Paula novīpsnāja par mātes lielo centību attiecībā uz ģērbšanos un tikpat ātri pazuda. Izabella noskatījās kā vienīgā atvase laiskiem soļiem aiziet uz savu nekārtības pilno istabu un skaļi aizcērt durvis. Izabella jau grasījās nokliegties – vai tiešām tā jādara katru reizi ?! – bet saprata, ka viņu tāpat vairs neviens nedzirdēs. Pēc brīža Paula izšļūca ārā, pidžamas biksēm velkoties pa zemi. Tukšajā meitas skatienā Izabella neieraudzīja neko tādu, ko būtu vēlējusies redzēt. Tikai vienaldzība. Tāda kā pelēcība un apnicība. Vai pusaudža gados viņa arī bijusi tikpat vienaldzīga pret ārpasauli jeb tas attiecināms tikai uz mūsdienu jauniešiem ?
Izabellas domas atkal pievērsās šīs dienas svarīgākajam notikumam – bija paredzēta tikšanās ar māsām. Pareizāk, pusmāsām. Izabella pati nesaprata savu uztraukumu šajā sakarā, lai gan katra reize, kad viņa tikās ar Loniju un Amandu, izvērsās par satraucošu notikumu, kuru Izabella centās pēc iespējas ātrāk aizmirst.
- Iz, kuru matu balzāmu man labāk lietot ? – no vannas istabas sauca Deivids. Izabella pavēra smagās stikla vannas istabas durvis, kuras rotāja austrumnieciski raksti. Deivids laiski gulēja lielajā vannā, putu gubas bija pielipušas svaigi skūtajai pazodei. Viņš apmierināts, gluži kā ronis, izbaudīja ūdens siltumu uz ķermeņa un ar patiku norija pēdējo vīna malku no izsmalcinātās glāzes. Deivida mati bija izspūruši, mitri un viņš izskatījās lielisks, kārdinošs un ļoti vīrišķīgs.Un bezgala bezrūpīgs. Un tieši tas Izabellai visvairāk skauda, jo tāda viņa nebija jutusies jau ļoti sen. Vannas istaba bija īsts dizaineru meistardarbs un Izabella šajā telpā jutās vislabāk. Sienas bija klātas ar dārgām itāļu flīzēm, kas bija pasūtītas jau labi sen iepriekš, pirms tika pabeigta jaunā ģimenes māja. Vanna bija pieskaņota sienas tonim, nemaz nerunājot par dvieļiem, kuru dēļ Izabella krietni vien patukšoja savu kontu. Bet viņai patika skaistums. Un tas maksāja. Ar acīm viņa pārskrēja mājīgajai telpai un pasmaidīja.
- Izabella, tad ko tu no sava lielā klāsta man vari
piedāvāt ? Man sagribējās sevi palutināt, – Deivids ieķiķinājās un vēl ielēja sev vīnu. – Iz, ja runājam ne tikai par tavām simts kosmētikas bundžām, tad nez ko tavs papucis šoreiz būs izdomājis, ko ?
Izabella pasniedza vīram matu balzāmu un nopūtās. Jā, kas gan to lai zina, kas viņam šoreiz padomā ? Tā bija mīkla, kas smacēja Izabellu pēdējās dienas.
- Deiv, es tiešām to labprāt ātrāk uzzinātu pati. Tu
taču zini, ka nekas ikdienišķs tas būt nevar, ņemot vērā, ka uz šo tikšanos nāk arī Henrijs un Gvena. Tā nav tikšanās tikai pie kapu kopas ar māsām. Kaut kas nav īsti labi, man tā šķiet.
Henrijs bija Izabellas tēva advokāts, padomdevējs un varbūt pat draugs. Ar Henriju Edvards bija iepazinies tikai savos pēdējos mūža gados un jaunā cilvēka sabiedrība viņu ļoti pat apmierināja. Izabella Henriju zināja visai pavirši, bet arī nedaudzas tikšanās bija atstājušas labu un nopietnu iespaidu. Visai jauks vīrietis, kompetents savā jomā, labs sarunu biedrs un kopumā visnotaļ patīkama persona.
- Cikos tu būsi mājās ? – Deivids bagātīgi ielēja
plaukstā matu balzāmu, pasmaržoja to, izbaudīdams smaržu un tad nevērīgi iemuļļāja galvā. – Mēs ar Paulu laikam aizbrauksim uz kādu filmu, pastaigāsim pa lielveikaliem. Īstā diena, lai pavaļotos, – Deivids nemākulīgi masēja savus biezos matus un smaidīja. Balzāma pārpalikumi šļakstēja ūdenī un krita uz Deivida pleciem. Kāpēc jāņem puse iepakojuma uzreiz, Izabella pie sevis nobrīnījās, pietiek taču tikai ar pikuci. Lai gan, ko gan vīrieši var par tādām lietām zināt ?
- Precīzi nevaru tev pateikt, – Izabella ar aizturētām
dusmām teica. Viņai šis bieži dzirdētais jautājums bija kā klasika, tas atkārtojās, bez izmaiņām pat balss intonācijā. – Kolīdz būsim tikuši galā, tā būšu. Tikai pielūko, lai tava dārgā atvase neaizbrauc uz filmu pidžamā un izspūrušiem matiem ! Un zobi arī ir jāiztīra, sasodīts !– Un beidz strēbt jau pusdienlaikā to vīnu ! – Izabella vēlējās piemetināt, bet zināja, ka šāda piebilde tikai sadusmos Deividu un tam varētu sekot nepatīkama vārdu pārmaiņa. Viņa bieži daudz ko noklusēja mīļā miera labad. Pārāk bieži. Patiesībā, vienmēr. Tas viņu pašu kaitināja, bet kā rīkoties savādāk, viņa vēl nezināja. Viņa tādos brīžos vairāk dusmojās nevis uz Deividu, bet gan uz sevi, jo pati nemācēja tikt ar šāda veida situācijām galā. Izabella vēlreiz ieelpoja eksotisko marakujas matu balzāma aromātu un izgāja, klusi aizvērusi aiz sevis durvis. Pēc mirkļa viņa dzirdēja Deivida balsi. Tā dungoja kādu meldiņu. Tātad viņš bija labā noskaņojumā.

Paulai bija četrpadsmit. Sasodīti stulbs vecums, Izabella nodomāja. Meita ar Deividu satika ļoti labi, viņi bija kā cimds ar roku un bieži vien Izabella šajā kompānijā jutās lieka. Viņi sapratās bez vārdiem. Viņi bija komanda. Izabella bija atkritēja. Abi bija kā salīmēti. Viņi atrada kopīgas izklaides, skatījās kopā dažādus raidījumus un Deivids bija viņai kā drošais atbalsts. Viņa saprata, ka nedrīkst būt greizsirdīga uz savu meitu, bet nereti viņa sevi pieķēra tieši pie tādas domas. Nerazdama saprātīgu atbildi, Izabella parasti visu „norakstīja” uz vīra un meitas vienādajām horoskopa zīmēm. Kas zina, varbūt zvaigznes labāk zina, kas kuram ir piemērotāks?
Izabella uzpūta Chloe tikai tik, cik varētu aromātu sajust, pieliecoties pavisam tuvu. Ak, kungs, vai neuzpūtu par daudz ? Bērnības un skolas laiku draudzene Gvena mūždien pacentās Izabellu paķircināt par šo „vai nav par daudz ”? Pat pošoties uz pusaudžu ballītēm, Izabella vienmēr uztraucās, vai tikai smaržu mākonis nav par biezu un vai tikai kosmētika nav uzklāta par daudz. Pirms ballītēm Izabella spoguļa priekšā nostāvēja teju stundu, bet uz sejas nebija uzlikts „nekas”. Vismaz tā teica Gvena, kurai acu ēnas bija tumšā krāsā un skropstas sakrāsotas piķa melnas. Viņas bija divi pretstati, bet nesakoties uz ārējo dažādību, viņas viena otru saprata ļoti labi un draudzējās līdz šim.
Nē, šoreiz viss ir kā nākas. Vismaz tā tam jābūt. Izabella paņēma rokassomiņu, mašīnas atslēgas un pateica „attā”. Vairāk laikam gan sev, nevis kādam citam. Jo neviens jau šajā mājā viņu vairs nedzirdēja. Katram sava pasaule. Paulas istabas durvis bija ciet, kā jau vienmēr. Tā kā tāds cālis čaumalā, sāji nodomāja Izabella. Deivids joprojām dungoja kādu dziesmu. Izgājusi ārā, Izabella uz mirkli aizvēra acis un izbaudīja atvasaras svaigo gaisu. Sejā iesitās upes smarža, kura bija pavisam netālu. Kaimiņu pagalmos bija klusums, tikai meža ielokā ieķērcās kāda vārna.
Pēc brīža Deivids caur ūdens šļakstiem dzirdēja ierūcamies balto Lexus un sieva pazuda kā nebijusi. Cik labi, vismaz kādu laiku miers, – Deivids nodomāja un ielēja vēl sev vīnu. Nebija jau tā, ka Izabella būtu viņa traucēklis. Viņa tikai bija pārāk prasīga pret apkārtējiem, pārāk piekasīga Paulai un pārāk daudz kontrolēja viņu. Vismaz Deividam tā likās. Paziņu sievas mēdza zvanīt vairākas reizes dienā, lai tikai uzzinātu, kur tajā brīdī atrodas vīrs. Paldies Dievam, Izabellai tāds kaitinošs niķis nepiemita. Bet viņā bija kaut kas tāds, kas neļāva viņam justies kā vīrietim uz divi simti procentiem. Jā, divi simti, nevis simts, jo viņš nebija nekāds vārgulis. Ūdens patīkami sildīja, vīns reibināja un Deividam ikdienas rūpes, mūžīgie sievas noklusētie pārmetumi un pamācības pamazām bālēja, līdz izzuda no prāta pavisam.

pages: 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26 27 28 29 30 31 32 33 34