Pasaka par meiteni ar troļļu matiem un greipfrūtu rokās

Viņš – putekļiem klāts rīts bez saules, bez gaismas, bez dvēseles, sapņiem un tagadnes, viņa dzīve kā hipnotizējoši dzeņa knābja klaudzieni pret nemirstošo stumbru. Es – netverams taurenis ziemas vidū,viņam stāvu pretī vecmammas adītajos, mīļuma pierakstītajos dūraiņos, puķainā ziemas mētelī, manas acis spīd ar saules gaismu, un es smejos bez samaņas par neko. Es kā izšļakstīts ūdens, bet viņš kā rāms strauts. Starp viņu un mani ir tūkstoš jūdzes patiesīguma. Kādā neaptveramā punktā, kas eksistē mums pa vidu, katru debešķīgu nakti lūst stereotipi, viens pēc otra gluži kā raudoši ābeļu zari rudens novakarē, bez žēlastības. Ik stundu, minūti un brīdi mēs tuvojamies lūzuma punktam, lai sastaptos atklātības mirklī, bet manā galvā tikai vējam pietiek vietas un emocijām, īstām un neapskaujamām. Mana bez-iemesla kikināšana ir kā saulriets viņa neglābjamajā dīkdienībā. Es izaicinu tukšumu paslēpes spēlēt, slēpšos viņa naivajā pelēcīgumā bez skaņas, kā adatai krītot uz marmora grīdas. Viņš, mēmais, mani neatradīs…
Viņš – mietpilsonis bez viedokļa, katra otrā garāmgājēja kopija, trūkstošām interesēm un nepazīstamām spējām, es – meitene ar troļļu matiem un greipfrūtu rokās. Mēs abi starp tūkstošiem uz auksta trotuāra brienam viens otra pēdās. Mūs vieno vien oranži sapņi un bezgalības sākums. Es kā sārta zemene pārlaimībā pa viņa dubļiem brienu, viņš kā negaidīts tārps pa manas saulespuķes kātu rāpjas augstāk. Vienam tuvoties otram nozīmē pienākt tuvāk ekvatoram.. Un apdedzināties no priežu smaržas un dziestošas tējas aromāta. Es dzīvoju ar vārdu sejā, man var būt un var trūkt, var piekrist un atteikt, bet sapņi nemāk aizmirsties. Mani, par laimi, nav skārusi masveida globālā sakaršana cilvēku galvās. Es gribu būt ziemeļpols viņa ekvatorā, kafijas pupiņa viņa kumelīšu tējā, sniega pārsla viņa mīlētajā vasarā un viņa pelēkā rīta saules gaisma. Aptaurētas bites mūsu prātus jauc. Puskilograms benzīna un sekunde liesmošanas – blīkšķis nebūtībai. Viens nieka metrs atlicis starp mūsu tālumu, šausmīgi neizlēmīgi simts centimetri: Es jā! Tu nē! Es pirmais, tu otrā… Nē, tu, bet es gribu.. Un tu nē? Pietiks būt gļēviem, melot sev un pasaulei! Atliek vien ar īstām acīm vērties zvaigznēs un atzīties…
Viņš, pārvērties un neatklāts kā otrs Everests, stāv manā priekšā ar greipfrūtu grozu, es, piezemējusies un ar sauli sirdī, eju viņam pretī. Mēs – joprojām ekvatora divās pusēs, bet, sadotām rokām, kopā minam savu dzelzceļa sliedi, kura var pārrauties no nezināmā, bet tagad un pašlaik mēs esam kā ziema vasarai, un ir tik neapstrīdami, ka mēs ņemam un dodam ik brīdi kaut ko, kas mūs maina un būs nozīmīgs turpmāk. Mēs stāvam pāri iedomātiem likumiem un dzīvojam tikai sev, tikai mirklim, tikai mūžībai…