Mans moku kambaris

Šis ir mana moku kambara devītais stāvs. Mana celle. Nekas tāds dižs – pusducis teflona un armētie griesti. padomijas stila dušas aizkari, puslitra boileris koridorā, pa kreisi var iepazīties ar durvju klinķi. Mans mīļākais. Bet ko nu par to, runāsim par bohēmu, runāsim par mani.
Sākās tā: Zimbabves centrālā stacija. Klajā nāca mans vecvectēvs. Atklāti sakot, es meloju. Visu laiku. Laiku pa laikam. Pārsvarā. Es pats piedzimu Rogovkā.
Es – Ihbins Šellfišs.

„Zīmīgi vārdi,” Justīne reiz teica, izlasot Ziedoņa epifāniju par burkām. Es izlasīju un ne pirksta nesapratu. Tas bija tas laiks, kad es vēl biju idiots. Tiesi viņa, nu Justīne, reiz man iespēra pa ceļgalu un nolamāja mani tā, kā to neprot pat mācīti ļaudis. Man beidzot pieleca, ka esmu maita. Ziniet, es paskatījos viņai sejā un gribēju spļaut, ne jau tāpēc, ka sāp, tāpēc ka brīžos, kad es nervozēju, es domāju par kūkām un kad es domāju par kūkām, siekalas saskrien mutē un kad siekalas saskrien mutē… Šajā brīdī mēs atgriežamies pie galvenā – pie manis. Justīne izvairījās. Es netrāpīju.
Pēc tam es atkal nodevos pīpēm un pudelēm. Vienu tādu reizi pie manis pieskrēja mans suns un iekodās man ceļgalā. Dullais. Es tak gandrīz apčurājos! A viņš skatās uz mani nevainīgām acīm un pats aizskrien un aplaiž manus jaunos padomijas stila dušas aizkarus. Nelietis. Tajā brīdī es aizmirsu par vielām. Uz brīdi. Un tad atkal atcerējos. Ak jā, suni aizvedu uz patversmi. Dullais nelietis.
Pēc nedēļas eju pīpodams pa parku (veselības veicināšanas nolūkos), un ko es tur redzu? Izvairīgā Justīne siekalojas ap manu patversmē nodoto suņuku. Man jau tā kā paliek bail, a šie ierauga mani un sāk abi rikšot manā virzienā. Maitas, sazvērējušies! Manējais liek pēdu un, nokļuvis cellē, ieiet dušā noskaloties. Ūdens silts, silts, silts. Pie velna! Boileris arī sazvērējies.
Nākošajā dienā devos pirkt laika un telpas ziņā ietilpīgāku kastroli. Veco izmetu mežmalā. Gandrīz tieku līdz veikalam un tur man iestājas anafilaktiskais šoks. Justīne atkal ved manu pamesto suni, kurš aiz sevis velk ragaviņas (kā tajās filmās par iglū cilti) un ragaviņās – maita boileris. Es noriju siekalas, saņemos drosmi un eju pie tiem tur. Un pusceļā saprotu, ka bail un lieku pēdu. Bunkurā noenkurojies saprotu, ka ar Zimbabvi te nav nekāda sakara, cukurs ir beidzies, un cigas un vinčiku ar’ nepaspēju iepirkt. Tā es jau trešo dienu dzeru tēju bez cukura. kaut kā bail no mājas iziet. Vakar galu galā miskasti iznesu līdz ārdurvīm, drusku raustos, ka nākamreiz pakaļ miljons benčiki dzīsies pakaļ aprīkoti ar alus korķu patronām un papīra dvieļu lielgabaliem.
Nosolījos atmest ne tikai sabiedrībā iešanu un mazgāšanos, izmantojot silto ūdeni, pie reizes beigšu pīpēt un dzerstīties. Ceru, ka Justīne, suns celī kodējs, kastrolis un pārējie „enemies” šito izlasīs un beigs mani vajāt.
Spiežu publicēt. Publicēt. Publicēt. Publicēt iekš „New York Times”.