Artērija

Laiks nolietojas. Ar katru mirkli arvien nodevīgāka dzīve nolādēto pasaulē! Katram no mums ir vārda brīvība, bet būt sev pašam nekad laika nepietiek. Tāpēc mēs nolietojam laiku. Velkam garumā un ceram, ka visa burvība, kuru kādreiz bijām radījuši ap saviem maldiem saplūdīs vienā kopējā artērijā, kura nekad nepārstās plūst uz priekšu! Bet, tici vai nē, arī laika artērijai ir aizsprostojumi – trombi.
Laika plūduma vadi kļūst šaurāki, informācija, ko nododu tev caur sevi, iesprūst, kaut kur pa vidu – starp vārdiem – brīvības nesējiem – mani un tevi. Mani kā runātāju, tevi – klausītāja lomā.
Ar šo artēriju mūžīgo saplūdumu, mēs vienmēr pazaudējam īstos pavedienus – laimi un cerības. Jo vienīgais uz ko cer mūsdienu paaudze ir pietiekami ātrs internets, karstas kafijas krūze no rīta – un, pēc iespējas mazāka atbildība. Un tā – dienu no dienas.
Jā, kafija un cigaretes piesārņo mūsu vēnas – rada trombus un aizsprostojumus. Bet, tieši tā pat, mēs piesārņojam laika pavedienus! Nosēžam laiku. Nodzeram to. Izelpojam pilnīgi tukšu! Laiks nolietojas un mēs esam tie trombi.
Un ar to – mēs melojam sev pašiem, ikviens no mums – nepiepildot sapņus, kurus esam vēlējušies īstenot.
Katrs ir pamanījis, cik reizēm ātri „paskrien laiks”, kad acis cieši pielipušas monitoram, vērojot kādu bezjēdzīgu video, kur neveiksmīgs dziedonis mēģina kļūt par jauno pasaules elku. Spēlējam spēles. Mēs nolietojam laiku! Un tas ir iespējams!
Es biju runātājs, tu – lasītājs. Laika nolietojums – apmēram 2 minūtes. Vēl viens trombs laika artērijā!