viņa joprojām nepazīst tīru sauli
un pavasari ar silti alkstošām rokām
viņa grauž sāļus cepumus tumšotā telpas stūrī
un sapņo par atlantīdu

viņai nav vārdu, kas spētu dziedināt slimos
vai zaļas kleitas, ko dāvināt sirmai jūrai
viņa neprot izdziedāt dziesmu pirms klusums to ierauj sevī
un arī kliedziens noslāpst tā īsti vēl neiesācies

bet viņa joprojām meklē tos bērnības foto
ar roboti baltām malām
ar kuriem tik ļoti lepojas citi
jau kuro rītu grāmatas neapput plauktā
jau kuro vakaru neaizrakstītās klades pārtop čaukstošos mirkļos
un burtnīcu čukstos runā bērnības pieneņu pļavas
ik reizi, kad lappuses pārskaita tramīgi meitenes pirksti

atnāc pirms laika un kļūsti par viņas elpu
kļūsti par tīru sauli, kam noliesmot nebūs spēka
un iemirdzies tuvāk ejot

divas sekundes izziedēs skatiena vērtu dzīvi

 

Viena atbilde P.S.

  1. Avatar of Addija Addija says:

    Mani parasti ļoti atgrūž dzeja bez pieturzīmēm (neesmu spējusi to pieņemt pat tad, kad allaž jāanalizē tieši tāda). Bet tomēr, kad vērtēju, cenšos to laist garām acīm, taču šoreiz mani patiesi samulsināja tās dažas pieturzīmes, kas malās pa vidu, itin kā apmaldījušās. Tas lika aizdomāties un pārlasīt vairākkārt, bet var jau būt, ka tur slēpjas daļa burvības.

    Toties saturiski smagi un skaisti sit dvēselē. Ļoti vēlētos saņemt vēl daudz šādu elpu aizgrābjošu bliezienu.




Leave a Reply

Tava epasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti ar *

*

Ja neesi vēl iesūtījis nevienu komentāru, tev jāgaida līdz moderators apstiprinās šo komentāru. Komentārs nedrīkst saturēt rupjības, bezjēdzības vai spamu. Centies savā komentārā būt konstruktīvs un draudzīgs. Ja sakāmas tikai sliktas lietas- labāk paklusē!

Draugiem.lv pase