Manam Začim

Alisei bija dzimšanas diena, un viņa uzaicināja daudz draugu. Katrs nāca ar dāvanu. Kāds bija atnesis rotaslietu kārbiņu, cits – auskarus un vizošas matugumijas, bet vēl kāds, pat tējas krūzi un ķiršu tēju. Pēkšņi pa durvīm iesoļoja, kāds puisis ko Alises vecāki nepazina. Jauneklis iegāja iekšā un uzmeklēja Alisi. Pēc dažām minūtēm viņš viņu atrada un pretī sniedz zeltītu kārbiņu ar uzrakstu ” Manam Začim ” . Meitenes vecāki nesaprata kādēļ zēns pats uzmeklēja Alisi lai tikai pasniegtu viņai kārbiņu.
Kad pienāca vakars Alise atpakoja visas dāvanas. Zeltainā kārbiņa uzreiz piesaistīja viņas uzmanību, ar to viņa arī sāka. Viņa uzreiz pamanīja sudraba uzrakstu, bet neviens kārbiņai nebija piespraudis dāvinātāja vārdu. Alise to atpakoja un iekšā bija kuloniņš ar grāvejumu – Manam Začītim. Alise centās atcerēties kārbiņas dāvinātāju, bet viesu bija tik daudz!
Nākamajā dienā skolā kāds viņu uzrunāja – ” Sveiks Zači ” . Alise satrūkās, un paskatījās aiz muguras. Tur stāvēja vakar sastaptais zēns. Viņi piegāja viens otram klāt un sāka runāties. Puisis sacīja, ka viņam Alise jau sen ir patikusi, tādēl nolēma iet uz svinībām.
Viņi sadraudzējās un kļuva par labākajiem draugiem. Kad viņi pieauga, katrs aizgāja uz savu augstskolu.
pēc dažiem gadiem viņi satikās. Alise pastāstija, ka viņa pirms 2 gadiem aprecējās un viņai mazs dēliņš. Puisis no vidusskolas nekad nebija pārstājis Alisi mīlēt. Vienā dienā viņa sirds salūza. Viņš aizgāja mājās un uzrakstīja vēstuli Alisei, un vēlāk to iemeta viņas pastkastītē.
Nākamajā rītā Alises vīrs atrada pastkastītē vēstuli. Viņš to nogādāja Alisei lai tā varētu to izlasīt. Tā bija atvadīšanās vēstule no vidusskolas drauga. Tas rakstīja par to cik Alise viņam bijusi svarīga un kā viņa viņam salauzusi sirdi, nobeigumā paraksts – Tavs Začis.