Cilvēks jautāja cilvēkam: „Cik ilgi?”

„Līdz Saule vairs nespēs sildīt un dot gaismu, līdz tā būs izdegusi tukša, tai nebūs ne kodola, ne svara. Kad saule izdegs, tad zini, ka būs pienācis tas brīdis,” atbildēja otrais cilvēks.

Cilvēks ar cilvēku sēdēja zālē, cilvēks ar cilvēku gaidīja rītausmu, kad saule atkal lēks. Cilvēks ar cilvēku gaidīja. Tumšajā naktī no jūras pūta vējš. Cilvēks stāstīja cilvēkam par lietām, kas ir bijušas un par lietām, kuras nekad nebūs, par iespējām, kas ir piepildītas, un tām, kuras ir palaistas garām. Cilvēks neticēja cilvēkam, ka kādreiz ir iespējams būt tā, ka cilvēks vairs nepazīst cilvēku. Cilvēki gaidīja saullēktu.

„Re,” cilvēks pacēla roku, kurā bija noplūkts zāles stiebrs, „skaties – tad, kad rasas piliens no stiebra augšas būs noripojis līdz lejai, saullēkts būs klāt.”

Cilvēks pamāja ar galvu un pasmaidīja.

Cilvēki klausījās naktī – tai vienmēr ir ko teikt, nakts zina labāk, naktij ir savs spēks, savs šarms. Pat tad, ja cilvēki gaida, kad tā ātrāk beigsies. „Ko teiksi, nakts? Es klausīšos,” cilvēks jautāja.

Nakts runāja lēnu, caur vēja skaņām, ar viļņu nobeigumu atsitoties pret krastu, ar zāles vieglo šalkoņu, nakts runāja arī no cilvēka uz cilvēku. „Kad es beigšos,” teica nakts, „sāksies kas cits. Tas būs pilnīgi pretējs man, būs piepildītāks, aizstājot manu tukšumu, būs tuvāks, sasildot manu vēsumu, būs saprotamāks, ļaujot cilvēkam redzēt cilvēku. Bet, kad tas pienāks, cilvēks uz cilvēku vairs neskatīsies ar tik piepildītu skatienu, cilvēks cilvēkam nepieskarsies ar tik siltiem glāstiem, cilvēks aizies no cilvēka, līdz brīdim, kad atkal atnākšu es.”

Cilvēki bija apskāvuši viens otru, runāja, skatījās viens uz otru caur nakts dāvātajām tumsas brillēm. Cilvēki bija brīvi, kaili un atvērti viens otram. Cilvēks cilvēkam bija viss, nakts viņus padarīja par pašiem, īstiem un nesamākslotiem.

Kad pienāks rīts, un saule glāstīs ar savu maigo gaismu, cilvēks cilvēku vairs nepazīs, cilvēks aizgriezīsies no cilvēka un gaidīs tumsas iestāšanos.

„Bet, kāpēc tad Tu teici, līdz saule izdegs?” Cilvēks jautāja cilvēkam.

„Tāpēc, ka Tu jautāji – cik ilgi?” Cilvēks atbildēja cilvēkam. „Tu uzdevi jautājumu, uz kuru vēlējies saņemt atbildi, kas liktu saprast, līdz kuram brīdim mums būs jāizliekas. Bet es Tev sniedzu atbildi – kad saule izdegs, kad pār pasauli valdīs tumsa – mums vairs nebūs jāizliekas, jānožēlo, par brīžiem, kuros viens otru pazaudējām iestājoties rītam. Kad nakts, kura nekad nevar izdegt, kļūs mūžīga, tas būs brīdis, kad vairs nevarēs izlikties.”

Cilvēks saprata cilvēku.

Cilvēki gaidīja saullēktu, lai atkal izliktos, neskatītos un pazustu. Un atkal nakti, kad varēs būt brīvi. Mūžīgo nakti, kad cilvēks cilvēkam būs kļuvis īsts.

Tēmas:
 

4 Atbildes Cilvēks cilvēkam

  1. Laura Freestyle says:

    Es tieši lasīju Tavu darbu, un man fonā skanēja Arvo Part/Lisa Batiashvili -Spiegel Im Spiegel. Tik labu noskaņu radīja :)
    Man patīk šī miniatūra! Ļoti patīk! :)

  2. Kuplaste says:

    Tik skaisti uzrakstīts. Lieka aizdomāties. Kaut kas līdzīgs mazajam princim. Lieliski,lasīju ar lielu interesi.

Leave a Reply

Tava epasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti ar *

*

Ja neesi vēl iesūtījis nevienu komentāru, tev jāgaida līdz moderators apstiprinās šo komentāru. Komentārs nedrīkst saturēt rupjības, bezjēdzības vai spamu. Centies savā komentārā būt konstruktīvs un draudzīgs. Ja sakāmas tikai sliktas lietas- labāk paklusē!

Draugiem.lv pase