visai pozitīvas domas pēc ,lūdzu-nošaujiet-mani-kāds’ tipa dienas

Es zinu, tu teiksi, ka viss būs labi, tieši tāpēc, ka es to gribu dzirdēt. Man pat šķiet, ka tu patiešām vēlies, lai tā būtu.
Cik jauki! Vēl jaukāk būtu, ja es tev spētu noticēt. Bet patiesībā tas gandrīz nekad neizdodas. Un ar piespiešanos nepasaku neko muļķīgu par zagtu iedvesmu un reprodukcijām.
Vairāk nekā skaļi iesmieties pēc saullēkta un pamosties sapnī. Nestabila nervus sistēma, tu teiksi, bet man atkal pa miegam ir izdevies kādu nogalināt.
Ei, klausies! Tikai nopērc man vienu mazu sapņu ķērāju, kurš tāpat nelīdz, tikai aizpilda tukšumu manā iztēlē virs gultas.
Es gribētu pretoties , bet nakts ir tikai tāds piejaucēts brīnums, kas veļas savu gaitu pāri visām manām nebūšanām un aizķepina acis tiem vientiesīgajiem zvēriņiem, kas ganās savas kastīšu kultūras vidū un pieskaņojas katram dabas untumam.
——–
Pietiek sapņot. Laiks pamosties. Bet ledusskapis vēl joprojām tik tukšs cik vakar un zobubirstīte aizkritusi aiz izlietnes.