Sarunas ar Pizāni XII

Es:
Sveiki! Izcils dzejolis! Sniegpārslas kutina debesis… Bet viņas nezin kāpēc tik un tā – nesmejas…
Inga:
Paldies, Anrī! Es cenšos pamosties dzejā, citādi pārāk ilgi gulēju!
Es:
[..]
5 gadus mēģinu kaut ko uzrakstīt tādu, kas būtu arī dzimis laikmeta elpas aizturēšanas brīdī, kad viss apstājas, un var sajust, par ko īsti pārvēršas laiks…
prieks, ka tev sanāk.
Inga:
Es esmu retais rakstītājs
es ilgi ilgi auklēju
un tad laižu vaļā
un kad uzrakstu, man ir sajūta, ka jau sen esmu to uzrakstījusi… bet nē, izrādās, nēsāju to domās
Es:
Tu mērķē tik ilgi, nospriego loku tik cieši, ka netrāpīt vairāk nav iespējams
Inga:
apmēram tā
jā
man bieži vien ir fobija uzrakstīt kaut ko banālu
es nezinu, dažreiz tas vispār traucē kaut ko uzrakstīt
dažreiz savukārt ir sajūta, ka viss šai pasaulē ir pateikts
bet tie ir tikai mirkļa vājumi
varbūt attaisnojuma meklēšana slinkumam
Es:
es domāju, ka fobijas ir vērts pārvērst par dzinējspēku, un lai tev tas izdodas, lai tas viss tikai veicina jaunus izteiksmes meklējumus
vispār, man liekas, ka dzeja, tas arī ir tas,ko vienkārši nevar nepateikt
Inga:
[Smaida]
Es:
savādāk pasaule pārstās būt
dzeja ir pasaules saturētāja kopā
vismaz dzejnieka pasaules
un – tiklīdz tā izirs, mēs ar savām pasaulēm
arī uzreiz to sajutīsim, kā pēkšņi gaisā
vairāk nav neredzamu zelta kolibri, kas ar spārniem mūs maigi glāsta
un vairāk nelidinās zelta pastmarkas mirdzošiem spārniem pār vientuļām vēstulēm uz Nekadzemi