II

Melnā nakts
Caurstaigāt šo nakti ir dēmonu rīkles caurstaigāt. Koku apakšzobiem cauri izspraukties.
Augšzobu smailes mirdz gaisā tik neiedomājami augstu, ka
Pasaule iestrēgst
Dēmonu rīkles caurstaigāt, aizvien dziļāk, dziļāk, tā plaušās
Vēljoprojām vējš ir to elpa un izelpa
Dziļāk – asinisvadus šķērsojot
Kaut kur pulsē, visam kustību iedvešot
Tumsu varenām straumēm skalojot nost un skalojot virsū
Tumsas sirds
Melnā diena
Tumsa spraucas cauri it visam
Un izlīst ēnās
Tumsa spraucas cauri it visam
Skat, kā pavēnis
Noslēpis tumsu
Skat, kā dvēsele visu šo laiku glabājusi un lolojusi kā mazu bērnu -
Tumsu
Tumsa ir visur
Kā dzīlēm krāsots ir viss
Dzīlēm, no kurām – neiznirt
Nepaliekot ar sevi kaut vai mazdrusciņ – turpat
Un es grimstu vēl dziļāk
Baltā nakts
Pasakainas jāņtārpiņu alas ar kopīgiem griestiem aizskatīties vēl tālāk mirdzoši sārtiem kolibri spārnu galos lidmašīnas
[Dienā tās savelk veselu zirnekļtīklu pār debesīm
Jo biezāku, jo ciešāk tas noķer skatienu]
Pasakainos vulkānos iedurti laternu salmiņi maziem izvirdumiem vienmēr galā
Naktsejas cauri pasaku parkiem un mirdzošiem kuģīšiem kokos.Laumiņas tos jau sen ir pametušas, atstājot pēdas pāri visam. Iemīlējušies pāri iznēsā visur savas mīlestības, ātri vien var salasīt vismaz vienu labsajūtu.
Puišeļi skrien pakaļ nakts orķestrim, kuri zibina savas vara taures un skārda bungas, mēnesi spoguļodami aizvien dziļāk un dziļāk, aizvien dzilāk tas ienirst naktī
Pilsētas gaišajā pierē maigi iezīmējas neona asinsvadu dzīsliņas
Un blakus violetajām un zilajām – pilsētas neri, ar tiem pilsēta sajūt, ko ārpuse saka tai
Un visām ielām pats pirmais soļo klusums, katru reizi aizsaigājot līdz citai vietai
Viņam pakaļ aizsoļo nakts karnevāla skaļākās skaņas
Cauri visam izrāpo autobusu kāpuri.Runā, ka viņi pārvēršas par lidmašīntauriņiem
Es tam neticu, drīzāk gan viņi ielido kaut kur no siltajām zemēm, tā taču notiek ar putniem
Viss mazliet pazaudē krāsas naktī, bet iegūst papildus gaismas.
[No dienas palikušas tikai atsevišķas gaismas, mazliet kā skeletam līdzīgi, tumsa it kā skalojas starp dienas ribām, bet tā ir mājīga Ziemassvētku eglītes vistuvākā draudzene - tumsa]
Tikmēr zvaigznes sazibinās savā starpā, kura nolaidīsies pirmā. Kāda jau ir pa kluso nolaidusies, savādāk – no kurienes gan varēji izkāpt tu – tik slaidiem un trausliem locekļiem kā gaismu rokām – mēnessgaismu, kājām – paradīzes zvaigžņu starojumu
Baltā diena
Saules caurstaigāti dārzi gaismas pielijuši un baloni peld kā krāsainas vīnogas
Ceļas no bagātiem galdiem. Aizpeld vienīgais ābols iesaiņojuma grozā gaisa balons
Mazie rotaļājas skvēros un aicina smieties, pastieptās plaukstās gaismu ielikt
————————
Bet tu – tu vienkārši visu savieno vienā
Nakti kā nāvi, ko nespēj nekādas gaismas nogalināt, jo nāve ir vienīgā, kas ir nemirstīga un vienmēr dzīva
Nakti, kā pusnakts sapni, ar siltumu tavu iedomātu, kas apsedz vismaigāk manus sapņus un iemieg tie rītdienai
Dienu, kad tevis nav manās plaukstās, pat tavas ēnas, pat gaisma ir mazliet – melna un tumsa – mazliet – visur
Dienu, kad klātbūtne tava ir jūtama gaismas pieskārienos, kad tavs klusais mirdzums aizsniedz manus spārnus
Tu vienkārši visu savieno
Un tāpēc vairāk -
NEKAD NEKAS NENOTIKS PA VIENAM