Atmiņu elpa

Aiz loga savu skaistumu izrāda nakts. Zvaigznes zibina savus spožos vēderus. Neviens mākonis neaizsedz mēness smaidošo seju, un kokus apspīd blāva gaisma. Apkārtni ieskauj miers un klusums, ko gan nevarētu teikt par ķieģeļu mājas sirdi. Pieci cilvēki savā starpā sarunājas par ziņām, kuras pārraida mazs, noputējis, grabošs televizoriņš. Manas acis šaudās no televizora ekrāna uz mazo, brūno grāmatiņu, kas dus manā klēpī. Zinu, ka pārraide drīz beigsies, un mājinieki dosies savās gaitās. Kas gulēt, kas vēl pēdējos darbus padarīt. Iekšējs nemiers dzen mani atvērt svešo dienasgrāmatu, bet neuzdrošinos to darīt pārējo klātbūtnē. Nepacietīgi dīdos. Vairākas minūtes vēl veltu pārmetošus skatienus televizora skatītāju virzienā, bet tie neko nepamana, līdz beidzot atskan raidījuma atvadu vārdi, un es, steidzīgi nomurminājusi labu nakti, steidzos uz savu mazo istabiņu. Grāmatiņu saudzīgi nolieku uz spilvena, iededzu naktslampiņu un palienu zem segas. Atkal paņemu dienasgrāmatu un aplūkoju tuvāk tās vākus. Brūni, nobružāti ādas vāki. Nekā īpaša. Pat neiviena tauku pleķīša. Šo biju atradusi no rīta tīrot bēniņus. Kādā no daudzajām kastēm starp citām grāmatām un krāmiņiem dusēja grāmata, kurai uz vāka rakstīts – Deivida dienasgrāmata. Es būtu to sākusi lasīt jau agrāk, bet visu laiku mammas nemitīgie saucieni. Izdari to, palīdzi tur, pieskati katliņu, saslauki zemi, kuru Mīce izgāzusi no puķupodiem.. Tā līdz vakaram, kad visi sapulcējās, lai noskatītos vakara ziņas. Tomēr tagad beidzot pienācis tas laiks, kuru veltīt tikai dienasgrāmatai. Atveru paplāno grāmatiņu un mani pārsteidz tās elegance. Šim nezināmajam Deividam ir slīps, senatnīgs rokraksts. Burti eleganti vijas vienādos augstumos. Datumi glīti izcelti ar zīmētiem ziedu vijumiem.Uz papīra nav neviena lieka tintes klekša. Nepacietībā sāku lasīt.

17. jūnijs.

Ir jau diezgan vēls. Kopā ar Loti sēžam slimnīcas gaitenī un gaidām, kad tēvs beigs darbu. Šobrīd viņs operē kādu sievieti. Laika mums vēl ir gana, bet darāmā gauži maz. Slimnīcu šodien jau izstaigāju, ar visiem apsveicinājos, daudzos pieklīdušos kaķus pabaroju, paglaudīju. Un vairāk darāmā šeit nav. Tikai daudz, daudz laika. Ārā iet nedrīkstam, jo līst. Tad mūsu mati un drēbes izmirktu, bet kājas apaugtu ar dubļu kārtu. Tad slimnīcas apkopējas dusmīgi burkšķētu un skraidītu mums pakaļ ar pelēkām grīdas lupatām.. Laikam atstāšu Loti, lasām savu stāstu grāmatu, bet pats došos pameklēt kādu tukšu palātu un nosnaudīšos.

23. jūnijs.

Šodien māsa drīkstēja palikt mājās. Esot saslimusi tā, ka no gultas piecelties nespējot. Mātei tikai klapatas ar to visu. Darbus darīt nevar, jo jāpieskata viņa. Tādēļ šodien slimnīcā esmu viens pats. Sēžu vienā no daudzajām istabām un vēroju lietus lāses. Līst jau nedēļu. Katru dienu. Tēvs saka, ka laikapstākļi pieskaņojas slimnīcas atmosfērai. Viņš stāstīja, ka šodien miris kāds vīrietis no 65. palātas. Es viņu nepazinu, bet tēvs liekas sagrauts. To paziņojot, viņa balss trīcēja. Nesaprotu – par ko tur bēdāties? Nāve taču ir tikai tas pats miegs. Neviens jau..

Tuk tuk! Es salecos un gandrīz nometu Deivida dienasgrāmatu uz grīdas dēļiem.. Māmuļa ienāk pa durvīm un apsēžas uz gultas malas.
-Ko Tu dari, mīļā?
Norādu uz grāmatas lapām.
-Kas tā par grāmatu?
-Kāda Deivida dienasgrāmata. Šorīt bēniņos atradu. Vai Tu zini, kas viņš ir?- ievaicājos.
Māte tikai pašūpo galvu- Šīs ir Tava tēva mājas. Par tādu Deividu dzirdu pirmo reizi. Taču Tev jāliekas slīpi. Rīt atkal jauna diena.
Es aizveru grāmatu, nolieku to uz plauktiņa. Teatrāli nožāvājos un nolieku galvu uz spilvena – Arlabunakti, mamm! – miegaini nomurkšķu.
-Saldu dusu!- mamma izslēdz gaismu un izslīd no istabiņas, aizverot durvis. Trīsdesmit sekundes es guļu, gandrīz neelpojot. Tad klusām pieslejos sēdus un noklikšķinu gaismas slēdzi. Istaba pielīst ar dzeltenu gaismu. Mazā atmiņu vēstnese jau guļ man klēpī. Atšķiru to vaļā un turpinu lasīt.

Nāve taču ir tas pats miegs. Neviens jau nekur nepazūd, un mēs joprojām viņus varam atrast sapņu valstībā.Tādēļ īpaši nebēdāju par tā vīra nāvi. Būs jāpasaka tēvam, lai arī viņš tā neskumst. Liekas, ka dzirdu, kā mani sauc Nellija. Būs jāiet paskatīties, ko viņa vēlas.

30. jūnijs.

Šī ir labākā diena manā mūžā! Šodien tēvam atveda jaunu pacienti. Viņu sauc Anna. Viņai ir meita manā vecumā. Tēvs teica, ka viņu saucot Mērija. Man būšot jāpakavē viņai laiks, jo neviena cita bez slimās mātes meitenei neesot. Tūlīt došos apraudzīt Mēriju. Nevaru sagaidīt!
***
Tikko pārrados no Mērijas apciemojuma. Atradu viņu sēžam uz viena no ādas krēsliem. Viņa bija atspiedusies pret sienu un aizvērtām acīm baudīja saules starus. Uz bālajiem plakstiņiem izspiedās sarkani un zili asinsvadiņi. Garās, melnās skropstas meta ēnu uz iekritušajiem, bālajiem vaigiem. Zem acīm tumši loki. Apsēdos viņai blakus. Nekādas reakcijas. Mēģināju viņu uzrunāt, bet viņa neatbildēja. Iespējams, ka gulēja, bet acu plaksti ik pa brīdim notrīsēja. Viņa ir pati skaistākā meitene, kādu esmu redzējis. Tā vien gribējās noglāstīt viņas ērgļa melnos matus, plānās lūpas, zīdaino ādu.. Bet es neuzdrīkstējos. Vēlāk tēvam jautāju par viņu. Viņs nezināja nekā cita bez vārda, bet apsolīja pajautāt Annai.

1.jūlijs.

Lote joprojām slimo. Bet šorīt līdzi tēvam nācu ar prieku. Sen tā nebija bijis. Galvu caurvij tikai viens vārds- Mērija, Mērija, Mērija.. Katra ķermeņa šūniņa alka ieraudzīt viņu atkal. Kaut neko neteikt, bet vērot viņu guļam. Tik neaizsargātu, trauslu.. Tikko ienācis slimnīcā, es devos pastaigā pa tās klusajiem gaiteņiem viņas meklējumos. Likās dīvaini, ka atradu viņu tajā pašā vietā. Tikai šoreiz acis bija atvērtas. Lielas, izbiedētas kā divi smaragdi tās raudzījās tieši manā sejā. Es nespēju pakustēties. Kāja sastinga pussolī. Likās paejam vesela mūžība, līdz viņa novērsās. Un vairs ne piliena uzmanības. Pat tad, kad apsēdos viņai blakus un uzrunāju. Tikai tukšs skatiens ārā pa logu. Likās, ka viņa drebēja. Zosāda arī uzmetusies, tādēļ nomurmināju, ka tūdaļ būšu atpakaļ, un aizskrēju pēc segas. Kad atgriezos, viņas tur nebija. Izmeklējos visur, bet neatradu Mēriju. Iespējams, ka viņa devusies pastaigāties ārā. Tagad laiks pusdienot ar tēvu.
Es nožāvājos un jūtu, ka acis lēnām krīt ciet. Bet nākošais ieraksts ir pavisam īss. Kādēļ gan ne?

2. jūlijs.

Tēvs sacīja, ka Mērija esot mēma. Nav laika. Jāsteidzas.Paskaidrošu vēlāk.
Es nespēju ta vienkārši beigt lasīt. Liekas, ka pati plānā grāmatele velk mani pie sevis. Pamanu, ka atmiņu grāmatai ir izplēstas pāris lapaspuses. Nākamā ieraksta datums liecina, ka laika intervāls starp Devida atmiņām ir pieci mēneši.

7. novembris.

Tikko atgiezos no pastaigas ar Mēriju. Rīt viņa dodas atpakaļ uz savām mājām. Šodien viņa iemācīja kā zīmju valodā pateikt „Tu esi brīnums!”. Viņa ir pats jaukākais radījums, kādu esmu sastapis! Es teicu, ka nespēšu viņu tik viegli palaist. Pasmaidījusi, viņa man iedeva mūsu kopīgo fotogrāfiju. „Es vienmēr būšu Tev blakus,” viņa sacīja vai, pareizāk sakot, parādīja savā valodā. Es zinu, ka šī ir pēdējā diena, kad viņu satieku. Tādēļ nerakstīšu šinī dienasgrāmatā neko, kamēr nebūšu atkal viņu saticis. Uz redzēšanos, mīļā dienasgrāmata! Uz redzēšanos, labās atmiņas! Uz redzēšanos, manu Mērij!

Šīs ir pēdējās rindiņas visā grāmatā. Pārbaudu visu, bet desmitiem lapu uz priekšu vēsta tikai tukšumu. Pliku, bezjēdzīgu, dzeltenīgu tukšumu. Zem šī ieraksta ir pielīmēta fotogrāfija. Bildes kreisajā malā smaida dzīvespriecīgs zēns ar pelēkām lietus acīm. Vaigos ielijis sārtums. Vienīgais, ko pauž viņa seja, ir laime un dzīvīgums. Blakus viņam bija meitene. Lielām, smaragdzaļām, savādas mīlestības pilnām acīm, pirmajā acu uzmetienā bālu, caurpīdīgu ādu, kas izskatījās kā papīrs. Ja ieskatās var redzēt, ka patiesībā āda metas viegli zilgana un šur tur lobas nost. Austie vaigu kauli bezmaz dūrās cauri ādai. Lūpās ne pilītes asiņu. Ērgļa melnajos matos trūkst pa kādai krietnai šķipsnai matu. Sastingums kādu pauda skatiens pat bildē izskatās nedabisks. Es domāju, ka skatos uz mironi. Turklāt viņas nagi iegriezušies Deivida ādā līdz asinīm. Par glītu viņu nosaukt noteikti nevarēju.
Taču uzraksts zem bildes vēsta-

Viņa ir mana visskaistākā!
Ar mīlestību, Deivids!