Nāves dziesmas spēlmaņi

Uzmanies no briesmoņiem zem gultas. Viņi slīd cauri matracim. Cauri palagam. Saķer Tavu neaizsargāto miesu. Ievelk mūžīgā tumsā. Tur pūš ausī šausmas, bailes. Tev liek baidīties. Ne par sevi, to vēlāk. Par visu ko Tu mīli. Tu dzirdi savu mīļoto cilvēku kliedzienus. Tev neļauj palīdzēt. Tu redzi viņu asiņu peļķes sev priekšā. Tev neļauj palīdzēt. Tu redzi kā neredzamas rokas šķeļ viņu miesu. Un, pie velna, Tev neļauj tos kropļus nogalināt. Neļauj pārtraukt šo baismo izrādi. Tev ir ļauts tikai noskatīties uz to. Un klausīties. Sajūti tur mūziku. Sajūti tur neesošo ritmu. Un Tev ļaus dzīvot. Tikai mūžīgi iemiegot Tu dzirdēsi to mūziku, jutīsi to ritmu. Tikai tas Tevi uzturēs pie dzīvības. Vēl paliks rētas. Ne tikai sirdī un dvēselē. Rētas no tā kā asmeņi būs griezuši Tavu miesu. Tās jūtot Tu vienmēr atcerēsies kā viņi slidināja nažus gar Tavām maigajām lūpām. Un tad ar savām pretīgajām mēlēm laizīja tās asinis, kas straumēm tecēja gar Tavu kaklu. Tu vienmēr atcerēsies viņu nagus ieķeramies Tavos stilbos. Atstājot negaistošas sārtas līnijas. Skatoties spogulī savu acu atspulgā Tu vienmēr redzēsi viņu dzelteno acu skatienus. Kaķacu zīlīšu zibināšanos. Tu nekad atspulgā neredzēsi sevi, bet viņus. Tu nekad nedzirdēsi klusumu, bet viņu balsis un nāves mūziku. Tu nekad nejutīsi glāstus, bet viņu nagu skrāpēšanos. Bet Tev arī nebūs no kā šos glāstus saņemt. Visi būs miruši. Tu nespēsi mīlēt, jo katru reizi, kad jutīsi ko vairāk par riebumu un sāpēm, Tu to nogalināsi. Ar saviem zobiem, saviem nagiem. Ar savu mēli laizīsi viņu asinis. Ar savām plaukstām sitīsi ritmu tai nāves mūzika, kas ieaijās viņus mūžīgajā miegā. Uzmanies no briesmoņiem zem gultas. Atceries, Tev nav kur bēgt. Visur tikai tumsa, tukšums un sāpes.

Te dziesma noskaņai: