Sapņainā realitāte

Cik daudz pasaulē sapņu? Cik krāsainu ziepju burbuļu, tik krāsaini, gaiši bērnu sapņi. Cik pelēku mākoņu pūku, tik skumjas, pieaugušas, saprātīgas realitātes. Bērnībā mēs stundām varējām sēdēt ar atvērtām acīm un fantazēt par nākotni, tālām zemēm, kuras kādu dienu sasniegsim, pagalma simpātijām, kuras apprecēsim, māju, kas būs pilna ar suņiem un kaķiem, kā palīdzēsim pasaulē citiem cilvēkiem, un precīzi neskaitāmiem tik skaistiem, jaukiem un cēliem sapņiem. Kur visi šie sapņi pazūd, kad nākas saskarties ar realitāti? Pārāk grūti, ja? Ak, nu protams! Ir jaatrod sava vieta zem saules un tikai tad jaglābj pasaule un jādara labu citiem. Domā, kādreiz to atradīsi? Un tur pat arī paliksi? Tik ir palicis no bērnu dienu sapņiem. Cerība un ticība kaut kam neiespējamam un nesasniedzamam. Tā mēs sākam bruģēt ceļu uz nekurieni.Par plakanajiem, stabilajiem akmeņiem liekam melīgus, it kā uzmundrinošus solījumus gan sev, gan citiem. Kurš ceļš būs drošs, ja jau pamatakmeņi ir tikai prāta radīta ilūzija? Turklāt, neaizmīrsīsim, ka mūsu nestabilais ceļš ved uz to pašu nekurieni. Kāda gan jēga iet pa šādu ceļu? Labāk apsēdīsimies, dārgais draugs, un pasapņosim kā tajās tālajās, labajās bērnu dienās.