Laiks.

Viņš bija parasts puisis. Viņš mīlēja pavisam parastu meiteni, bet viņa acīs viņa bija viss. Viņa zeme, viņa gaiss, viņa mīlestība. Viņam nekas cits nebija svarīgs. Ne skola, ne draugi, ne ģimene. Viņa pasaule pilnībā mainījās, satiekot šo meiteni, bet viņš to nejauta. Viņš viņu ļoti mīlēja, bet viņa to nezināja. Viņš bija par kautrīgu, lai ko teikti. Laiks gāja, bet patiesība netika palaista gaisā, brīvībā. Viņš klusēja dienas, nedēļas un pat mēnešus. Tas viņu lēnām lēnām beidza nost. Viņam bija vienalga. Viņi tikās ļoti reti, jo viņai nebija daudz brīvā laika. Viņš nezināja neko. Ne viņas plānus, ne intereses, ne viņas simpātijas. Neko. Viņi satikās vēlreiz, bet viņš bija salauzts. Viņš redzēja savu sapņu meiteni kopā ar kādu citu – daudz garāku, muskuļotāku, skaistāku puisi. Viņa spējās par visiem viņa jokiem. Viņas skatiens.. kaut kas neredzēts viņas acīs. Mīlestība. Viņi bija perfekti viens otram. Viņš bija gatavs mirst. Viņš gribēja pazust no zemes virsmas, aizmirst, ko tikko redzēja, sākt jaunu dzīvi. Viņš bija pārplūdis ar emocijām. Viņš gribēja kādam izstāstīt visas savas sāpes, bet nebija neviena. Viņš aizmirsa savus draugus un ģimeni. Viņš bija zaudējis visu, kas viņam bija, dēļ meitenes, kurai viņš nekad nepatika. Viņš bija ceļa galā.