Tēla radīšana

Kārtējo reizi rīts sākās ar badu – ne gluži fizisku, drīzāk emocionālu un garīgi anormālu. Sapnī biju redzējis beigtu ziloni, kas lidinājās uz pelēka mākoņa – vai nav dīvaina sagadīšanās, jo tieši vakar zooloģiskais dārzs izsludināja vispasaules trauksmi pazuduša ziloņa dēļ. Nu, lūk, lūdzu, es viņu atradu! Savā sapnī. Laikam arī nogalināju. Bet tas nekas – viņi teicās, ka tā izsludināšot konkursu visā republikā, kurā balva būšot vesela kaste ar saldējumu, alu, vai dziju ar adāmadatām – atbilstoši visām vecuma grupām. Gudri izdomājuši. Cilvēki varēs paši salīmēt, noadīt, izgrebt, izpūst vai uzzīmēt savu ziloni – un tad to piegādāt zooloģiskajam dārzam. Oriģināli. Tas nekas, ka balva daudzos gadījumos būs mazvērtīgāka par ieguldītajiem līdzekļiem un laiku, kas tiks veltīti šī ziloņa tapšanā.
Es viņu nobeidzu – savā sapnī.
Cik vienkārši ir aizstāt vienu lietu ar citu – domājot, ka neviens nepamanīs nekādu atšķirību. Varbūt arī nepamanīs, jo mums taču svarīgāks ir galarezultāts. Vai tad tā nav? Ir – kliedz katrs, kas strādā 20 stundas dienā – nopelnot par veselu procentu vairāk nekā tas, kas strādā 8, vai nedara vispār neko. Gala rezultātam ir vislielākā nozīme – to mums jau ieaudzina skolās.
Es pirmo reizi mūžā nogalināju ziloni – nosmacējot to mākonī. Sajūta bija lieliska, jo no rīta pamodies, jutos pietiekami labi izgulējies, lai uzsāktu lielisku dienu – izņemot to emocionālo badu, kas manī bija uzsūcies kā lipīga sērga.
Beidzot iegāju virtuvē – jau pulkstenis rāda astoņus vakarā. Parādās neizmērojama apetīte. Tējkannā uzliku vārīties ūdeni. Pēc brīža kafija un divas maizītes ar desu un tomātu bija gatavas – nedrīkst taču pārēsties, kamēr citi iegulda tik lielas pūles ziloņa „atjaunināšanā”.
Bija labi – fiziskais izsalkums remdēts – bet ko lai dara ar garīgo? Automātiski rodas jautājums – kāpēc es esmu viens?
Atbilde nāk nekavējoties – TĀPĒC, KA ES NECENŠOS ATJAUNOT ZOODĀRZA LEPNUMU – ZILONI! Ak, Dievs, kāds gan es esmu muļķis. Protams, kā gan es varu būt ar kādu kopā, ja neskrienu pakaļ vispasaules iegribām un lietām, kas tos aizrauj. MUĻĶIS. Kāda man tagad ir jēga dzīvot, ja es arī uzsākot darbu nekavējoties, nekad nespēšu panākt pārējos ziloņa taisīšanā, kur nu vēl uzvarēt konkursā? Mana dzīve laikam saucas – nožēlojama. Es nedaru tā kā pārējie.
Man sākās panika – visu dzīvi nāksies pavadīt atstumtam.
Kāpēc gan es nepiedzimu par aitu tieši tā kā visi pārējie? Es dzīvotu zaļā pļavā, elpotu siltu gaisu, un skatītos zilajās debesīs. Un es nekad nebūtu viens. Blēšana man laikam padodas vismazāk – tā ir atbilde, kāpēc es neesmu aita.
Bet pagaidi. Es taču to ziloni nogalināju! Sapnī! Tātad – es lieku viņiem visiem kustēties, lai tie atkal izveidotu elku pēc kā visiem tiekties un ko godināt. Tātad es esmu aitu gans?
Vai tas nav vēl labāk. Sēdēt zaļā pļavā, elpot silto vasaras gaisu, skatīties zilajās debesīs, un ik pa brīdim pārdzīt aitas no vienas lauka puses uz otru.
Ieslēdzot TV nekavējoties ieraudzīju tiešo reportāžu no zooloģiskā dārza – ir noskaidrots uzvarētājs. Tā ir maza meitenīte, 7 gadus veca, ar blondiem matiem un zilām acīm. Ziloni viņa ir uztaisījusi no neapdedzināta māla, salepējusi no slapjiem māla pikučiem. Visi slavē to kā lielisku darbu. Varbūt tā arī ir.
Notika svinīgā ziloņa atkalievešana savā būrī, kur visi varēs to aplūkot. Skaisti, dārgums ir atkal vietā.
Nezin, cik ilgi tur tas paliks! Noteikti līdz pirmajam lietum, kad no šī māla pikuča, nekas vairs pāri nepaliks.
Bet tur ir arī sava pozitīvā puse. Cilvēkiem atkal būs iemesls rīkot konkursu un iegūt vērā ņemamas balvas.
Man ir vienalga. Atkal ir nakts. Laiks kārtējam sapnim, kas novedīs pie nevajadzīgām asins izliešanām un mokošām morālām paģirām nākošajā rītā.