Melns+Balts=Pelēks

Šodien nav mana laimīgā diena. Jautājums-kad man tāda vispār ir bijusi. Dīvaini. It kā jautājuma teikums, bet man nemaz neprasās pēc jautājuma zīmes. Cik var jautāt? Kad mums sāp, tad mums jautā”Vai tev viss ir labi?” Nē zini, lieliski. Man tikko izrāva sirdi un es jūtos lieliski! Tāpat ir arī ar izsaukuma zīmēm. Uzspēlēts prieks un sajūsma. Savukārt punkts ir pelēks un vienaldzīgs. Ja man būtu vaļa, tad es iznīcinātu pieturzīmes. Tās mūs ierobežo, liek tēlot. Bet tad atkal būtu haoss. Un arī tas nav labi. Kad piedzimu, jutu, ka esmu nevēlama šajā pasaulē. Tieši tik pat nevēlama, cik nevēlama šobrīd jūtas pieturzīme, jo es viņu izmantoju, bet tai pat laikā lieku justies nevajadzīgai. Ārsti uz mani skatījās kā uz noziedznieci. Viņi skatījās uz mani kā darba kolēģi, kad atnāku uz darbu ar nokavēšanos. 20 aizdomu pilnas acis. Bet man ir tikai divas. Kā, lai stājos pretī? Nav mana laimīgā diena. Nav mana laimīgā dzīve. Varbūt nākošā dzīve būs par kripatu labāka? Lai gan nē. Man esot 7 dzīves. Un šobrīd rit septītā. Pēdējā. Par iepriekšējām 6 neko neatceros. Viss ir miglā notīts, aptīts un nolikts plauktā. Bez atmiņām. Bet 7 dzīve ir īpaša. Es satiku Tevi. Atceries, kā ieliki savu roku manējā un teici, ka viss būs kārtībā? Es Tev ticēju. Kad mani nomāca šaubas, Tu teici “Es esmu tik pat nekaitīgs kā katrs trešais garāmgājējs.” Es nevarēju nenoticēt. Varbūt arī negribēju. Tu biji kā morfīns. Ar Tevi bija labi. Bet, kad aizgāji, sākās stingumkrampji. Tie mani moka vēljoprojām. Nepalīdz pat tas, ka esmu iestājusies anonīmajā lauzto siržu biedrībā. Atceros kā satikāmies. Vilcienā. Vilcienā uz Nekurieni. Es biju apkrāvusies ar mantām un sajaukusi vagonu kabīnes. Atvēru durvis un ieraudzīju Tevi. Tu sēdēji pie loga, tev blakus bija novietota vīna glāze un Tu rakstīji. Tev bija tik skaists rokraksts. Es nosarku. Atvainojos par neērtībām un aizvēru durvis. Bet tad, Tu izskrēji pa durvīm un aicināji mani iekšā. Biju nogurusi meklēt pareizo ceļu, tāpēc pieņēmu uzaicinājumu. Neatceros, vai tā bija īsta mīlestība vai tikai iemīlēšanās. Tu runāji skaisti. Kā jau rakstnieks. Rakstnieki vispār ir nelaimīgas būtnes. Viņi māk ietērpt vārdus skaistos mākoņos, bet pašu dzīve nav pat lata vērta. Varbūt tas man Tevī pievilka. Vienkāršība. Pašlaik rit mana 7 dzīve. Varbūt Dievs par mani apžēlosies un ļaus dzīvot vēl astoto? Kā nekā, 6 dzīves esmu izniekojusi bezdarbībā. Savukārt septīto dzīvi nolādējusi un aprakusi. Bet Dievam vienalga, kā izšķiežu sev piešķirtās dzīves. Viņa uzdevums bija man tādas iedot. Pārējo paveicu es pati. Ja es visas savas domas par Tevi novirzītu citā virzienā, es spētu paveikt varoņdarbus. Bet es nespēju. Varavīksni veido 7 krāsas. Savukārt mana dzīve sastāv no 14 miljardiem acu skatienu. Es biju domājusi, ka Tu man palīdzēsi, bet Tu esi aizvēris acis. Bet man ir tikai 2 acis. Un tās pašas, tikko nodzīvoja septīto dzīvi.