Līst…bet tik silti.

Nemeklē mani ar dzelteni sērām kļavlapām piebirušajos parkos vai naivi maigajā saulē, kas nemanot jaunu ziemelpu saldē. Es neesmu kalnā, kam smaile uz mākoņiem tiecas un ne arī aizā, kam sīkums tāds divkājainis ar dvēseli acīs un sirdi uz sažņaugtas plaukstas. Rudens un tomēr tik silti. Es esmu tepat, tev blakus. Kaut kur dziļi, dziļi sevī joprojām kā meitene maza ar čupa – čupu vienā rokā un haskiju baltu, sarkanā saitītē sietu, pie otras. Man joprojām nav bail no pelēkas dienas, valdzina melna un lietaina nakts, kad staigāt ar dzeltenu lietussargu un tēlot Mēriju Popinsu. Kas zina, varbūt kādreiz pratīšu arī lidot. Tik ļoti mīlu to kopā būšanas sajūtu, kad brien cauri tumsai, jo zini – tur, maza dīķīša krastā zem ozola tevi kāds gaida. Vai zem laternas, kad bruģi strinkšķina lietus lāses, bet viņš, kā parasti, bez jebkādiem lietussargiem smaida, it kā pāri lītu zvaigžņu gaisma.
Mazs, pūkaini pelēks Himalaju lācītis sēž joprojām uz plaukta pie spoguļa un atgādina par tevi. Šķiet, tūlīt atvērsi durvis, ielaidīsi vienmēr kaut kur skrejošo Haski un jautāsi – samīļojam šo dienu? Samīļojam. Jo mīlam. Un atkal skriesim ar basām kājām pa valgo zemi un laupīsim miegam laiku, jo miega pelēni būs aizjautrojušies līdz pat rītam.
Nesaki. Nesaki neko. Līst lietus kā parasti, nakts joprojām ir maigi elpojoša un īsta. Ir kaut kas, kā pietrūkst, bet… Tas nav sliktāk, tikai savādāk. Dzeltenais lietussargs joprojām pasargā mani no tumsas, un nemainās vēlme lidot. Pat vēl vairāk – gribu pateikt paldies, ka šobrīd esmu šeit, un paldies, ka tu esi pasaulē.