Kaķītis, kurš šķērsoja ielu pie sarkanās gaismas.

Man pēdējā laikā patīk trešdienas. Visas nē. Bet trīs pēc kārtas, tad trīs izlaižam, un tad atkal nāk tās, kas man patīk. Šovakar jūtos tik vientuļa un nelaimīga, kā arī zemiska un pagrimusi, ka man šķiet, ka pele, kura slazdā lētticīgi uzķērās uz ēsmas-jūtas labāk. Vienatnē dzeru ķiršu kagoru un smēķēju mentola cigaretes. Jā-es atkal smēķēju-iepūtiet. Šodien aizdomājos par to, ko citi domā par mani. Vai es pareizi ģērbjos, krāsojos, runāju, vai manas kājas nav par īsu, vai tas, ka uz toleti eju tikai vienreiz dienā ir normāli? Jo normāli cilvēki iet vairākas reizes dienā. Nē. Šoreiz labāk izvēlēšos saldos melus, nevis rūgto patiesību. Nevēlos. Vai atceries to dienu, kad iepazināmies? Tur nebija nekā romantiska. Drīzāk viss notika kā piedauzīgā filmā. Bet zini? Es jutos laimīga. Tie brīži, kad sirds sitās tā, it kā es šļūktu pa amerikāņu kalniņu. Varbūt es biju pārāk banāla? Lai gan nē. Mēs bijām banāli. Tik pat banalitātes pilni kā tā pele, kas tagad atstiepusi mazās pekas , guļ zāliena vidū un gaida, kad kāds piemājas kaķis viņu izmantos kā maltīti vakariņām. Sliktākajā gadījumā viņa satrūdēs un kukaiņi viņu saplosīs. Bet tāda jau ir tā ķēdes reakcija. Ne vienmēr uzvar stiprākais. Bet ne par to iet runa. Mana skolotāja vispār mācija, ka runa neiet. Tai neesot kāju. Citreiz es nepiekristu, bet šovakar piekrītu. Manai runai tiešām nav kāju. Ja arī būtu, tā jūtas tik vientuļa, ka tai nav kur iet. Ja arī tā kaut kur dosies, viņa tiks nesaprasta, pārprasta, paklups aiz kāda akmens, vai sliktākajā gadījumā tiks pakārta par izrunāšanos. Nē. Šovakar tā nekur neies. Tas būtu pārāk riskanti. Jā…Kur es paliku? Tepat vien esmu. Gremdējos pagātnē un ķiršu kagorā, piekozdama vakardienas frī. Vai nav dīvains vārds? Frī. Skan kā free. Brīvība. Jā, tās man pietrūkst. Laikam vēl joprojām atrodos tajā piedauzīgajā filmā. Ar Tevi. Cilvēku. Ja vien laiku varētu pagriezt atpakaļ. Es tāpat neko nemainītu. Būtu tā pati mazā, lētticīgā meitene. Tā, kura domāja, ka Tu viņai piederēsi mūžīgi. Bet tad ieradās mantas piedzinēji un paņēma Tevi. Pat neiepakoja. Pārmeta pār plecu un aiznesa. Dzirdēju Tavu pēdējo frāzi”Piedod,esmu kretīns. Nesamaksāju.” tagad Tu pie manis atnāc tikai trešdienas vakaros. Bet tikai uz īsu brīdi. Man ar to nepietiek. Tomēr ceru, ka Tev klājas labi. Man nē. Vai tad, ja man klātos labi, es tagad smēķētu un piekostu Brīvību? Šaubos. Bet es to nekad neuzzināšu, jo laimi nekad nepiedzīvošu. Tu esi tālu. Es esmu tālu. Mūs nešķir pat gaismas attālums. Tu esi ļoti tālu. Tepat. Man sirdī. Visticamāk, mēs vairs nesatiksimies, jo piemājas kaķītis, šovakar šķērsoja ielu pie sarkanās gaismas. Tas pats, kurš vakariņās notiesāja peli.