Mans

Tu nāci tā kā tikko dīdzis asns
Un rīta rasa nebeidz tevi glāstīt
Tu nāci tā kā paisumā nāk krasts
Ne saukts, ne aicināts, bet tomēr gaidīts.

Tu mana neatklātā sala
Tālos jūras plašumos
Mana apsolītā laime
Kaut sašķelta gabalu gabalos
Manas slēptākās bailes
un lielākais spīts
Nebeidzamās raizes
un austošs rīts,
mana uzlaizītā zupa
no skabargaina dēļa
mans nebeidzamais rūpals
un vismīļākais acuraugs
dzīve kājām gaisā tevis dēļ.

Un pazuda visi pasaules vaibsti
Izgaisa zeme, debess
Guns ūdens un gaiss.
Izplēnēja visa matērija
Un vislielākie slaisti
Mūs apņēma tukšums
Kā vakuuma maiss.

Palikt šai mirklī
Uz mūžīgiem laikiem –
Es to nelūdzu dievam
Es to pieprasu velniem!
…
Un tu atkal nāc kā tikko dīdzis asns
Un rīta rasa nebeidz tevi glāstīt
Tu atkal nāc kā paisumā nāk krasts
Ne saukts, ne aicināts, bet ļoti gaidīts.