Luīze.

Luīze ir pašā slavas virsotnē. Visu šo gadu smagais darbs beidzot ir vainagojies panākumiem. Uz ielas uzglūn žurnālisti, fani, paparacī. Izejot no mājas populāro jaunieti pavada apbrīnas pilni skatieni. Viss bija ideāli. Kas gan varēja domāt, ka tas spēj tik ātri sabrukt? Kā aktrise Luīze savā dzīvē ir sasniegusi visu. Taču tikai kā aktrise. Iegrimusi darbā viņa aizmirsa par ģimeni, draugiem un sevi. Tagad sēžot dārgas viesnīcas greznākajos apartamentos meitene saprot, ka nav neviena patiesa drauga, kam pastāstīt to, ka pienākusi vēstule, kurā ir vēsts- mirusi viņas māte. Māte, par kuru Luīze bija aizmirsusi, pametusi novārtā, atlikusi vēlākam laikam. Tagad, kad viņas vairs nav, Luīzes galvai vajadzētu būt pilnai ar jaukām bērnības atmiņām ar mammu. Tomēr tādu nav. Gandrīz svešiniece. Retu reizi māte ir mēģinājusi Luīzei tuvoties, bet tā vienmēr ir mammu atraidījusi aizbildinoties ar smago darbu. Tagad viņa vēlās, kaut būtu kādreiz pasēdējusi ar mammu, parunājusies, uzkausījusi, izklaidējusies. Likās, ka vienmēr kam tādam būs laiks. Tagad tas ir iztecējis. Neizmantots, bezjēdzīgs. Vēstuli ir rakstījusi jaunākā māsa. Dažas tukšas rindiņas. Bez emocijām. Arī laiks ar māsu ir zudis. Arī tā Luīzei ir svešiniece. Meitenei gribējās raudāt kā mazam bērnam. Vienkārsi pazvanīt kādam, kurš būtu gatavs uzklausīt viņas bēdas, mierināt, bet neviena tāda nav. Tikai ar slavu iegūtie „draugi”, kuriem ir pašiem savas rūpes. Egoisti un pielīdēji. Ja Luīze nebūtu pasaulslavena aktrise neviens no tiem uz viņu pat nepaskatītos.

Meitene sažņaudza savas smalkās rokas. Pēc trim dienām gaidāmas bēres. Viņa tur ieradīsies viena un pavadīs mūžīgā miegā vienīgo cilvēku, kurš Luīzi ir kādreiz mīlējis. Šī apjausma meitenē izraisīja asaras. Vienīgais cilvēks, kuram viņa ir rūpējusi. Vienīgais cilvēks, kurš ņemtu Luīzi atpakaļ lai ko arī viņa būtu nodarījusi. Tēvs miris neilgi pēc meitas dzimšanas un vienīgā māsa Luīzei ir sveša. Vajadzētu tomēr pazvanīt māsai, bet runāt tagad negribējās. Iespējams, ka balss ir aizsmakusi un nevienam nevajadzēja zināt par viņas sāpēm. Luīzei jābūt stiprai. Ja žurnālisti par šo uzzinās, presei būs svētki nedēļās garumā.

-Ak, tu muļķe!- Luīze sev pārmeta. Kā gan šādā brīdī viņa vēl spēj domāt par presi un savu slavu? Mežonīgas asaras izlauzās uz āru un viņa sāka skaļi šnukstēt.

-Neraudi, meit!- pazīstama balss teica. Luīze tūlīt pārtrauca raudāt un ieklausījās.

-Mammu?

-Es esmu tepat mīļā.

Luīze pielēca kājās un metās pie loga, jo balss likās skanam aiz stikla. Viņa plaši atvēra logu, bet tur neviena nebija.

-Mammu, mammu, mammucīt. Kur tu esi?- viņa raudāja. Šķita, ka balss skan tālāk.

-Tepat, meitiņ. Nāc un samīļo mani. Es tevi sasildīšu.- balss skanēja tik aicinoši.

-Mammu, es tevi neredzu. Kur tu esi?- Luīze neprātā izliecās pa logu un juta kājas atraujamies no zemes. Četrpadsmitā stāva istabiņa pazuda un meitene juta aukstu vēju. Likās, ka tajā pat brīdī ķermeni apņem asas sāpes. Viņa pat nejuta asfalta negludumus. Visur bija tikai neaprakstāmas sāpes.

-Māmiņ, palīdzi!- viņa centās čukstēt kā mazs bērns, kas piešāvis roku pie karsta katliņa, taču nevarēja izdvest ne skaņas.. Pār lūpām notecēja asins tērcīte. Likās, ka ielas kņada ap viņas salauzto ķermeni ir aprimusi un cilvēki šausmās nezina ko darīt. Pēkšņi izcēlās liels troksnis. Visi kaut ko kliedza un sasaucās. Kāds vīrs pienāca klāt un pielika roku pie meitenes kakla. Viņš, sataustījis pulsu, centās meiteni mierināt, domādams, ka viņa to dzird, sakot, ka viss būs kārtībā, ātrā palīdzība jau esot ceļā.

-Mammu.. es tevi mīlu! Palīdzi.. man..- tie bija Luīzes pēdējie vārdi. Acis pārsteigumā un neprātā plaši ieplestas sastinga, un seju apņēma miers. Tagad viņa ir kopā ar savu māti. Meitene saņem dzīves laikā zaudētos apskāvienus, skūpstus, siltumu. Luīzi atkal mīl.