i’m my own worst enemy

Sveiks, mazais divkājainais radījum, neliedzies – tava dzīve ir mazs pieneņpūku mākonītis. Maza sniegbalta pika, kas tavās rokās spēj pārvērsties par putekļiem, niecīgs zibošu mirklīšu kamols, ko tu vari palaist pa vējam. Mazais cilvēk, neliedzies, tu esi iedomājies, ka pats radi savas dzīves gleznas. Esi mākslinieks, kura rokās krāsas mainīt savas dabiskās īpašības un pakļauties visām tavām iegribām, veikt vispārsteidzošākās metamorfozes. Nē, cilvēk, tava rīcība ir pakārtota, tu neesi valdnieks ne savām, ne citu dzīvēm. Vēljovairāk – lai arī kā tev veiktos, tava laime ir iluzora, jo nekad tu, cilvēciskā būtne, nebūsi pašā augstākajā laimes vai veiksmes punktā, pat vislielākais fortūnas džentelmenis šai pasaulē nebūs absolūts uzvarētājs. Šie teicieni, kas tev ir tik ļoti pa prātam – “carpe diem”, “tver dzīvi, tver mirkli”,”baudi šodien jo rīt tu vari jau būt miris” – šie teicieni ir māņi, lai liktu tev domāt, ka tikai tu un vienīgi tu esi savas dzīves pavēlnieks. Vai tev reizēm pašam no savas laimes meklējumiem un baudas, ko tu tver šodien, jo tu nekad nezini kas būs rīt, nepaliek slikti? Vai tu nepazīsti riebumu, ko raisa laimes izjūta? Tu, baudkārais grēciniek, atver acis un aplūko ainavu no malas. Visu sevi savā baudkārajā nožēlojamībā. Tu neesi garīga, apskaidrota, augstākā intelekta pilna būtne, kā esi iedomājies, kā tas tev ir mācīts. Tu esi apmierinājuma meklējoša, nekad sevi nepiepildoša – tev arvien pietrūkst zināšanu, tev arvien pietrūkst laimes, veiksmes, mīlestības, draugu, panākumu, miera, baudas vai reibuma, tev vajag vēl un vēl. Tu esi izbadējies ubags, kas pieprasa no pasaules tās žēlsirdības dāvanas, ko tev viņa ir gatava dot. Tu arvien šādus dāvinājumus sagaidi no citiem. Tu gaidi apkārtējo atzinību. Kādēļ? Tev vajag vēl?
“Personības izkopšana”. Nē, patiesībā tu esi pielīdzināms frigīdai būtnei, kam arvien nepietiek ar liktens labvēlību pret tevi, mazais, divkājainais radījum.”