Sarunas ar Pizāni VI

Es:
Vasara lēnām atkāpjas uz siltākām zemēm
Vasara ir gājputns
Rudens aizvien dziļāk un dziļāk ienāk šajā zemē
Inga:
ienāk ar kastaņiem, ozolzīlēm un āboliem
ienāk un paliek mūsos
Es:
Ir Eirāzijas kontintents,Āfrikas, Eiropas
Un mūžīgi pasaules kontintentu plātnes dalās
Vasara, rudens, ziema
Atkal ir gadalaiktrīce
Inga:
Jā, rudens mūs apmētā ar kastaņiem,zīlēm,āboliem
Es:
Bet mēs nemaz nedusmojamies
Lai jau apmētā
Kaut vai ar zeltu
Inga:
un rudens saģērbj mūs siltāk, bet atkailina mūsu dvēseles
Es:
Jā, novelkot raibās smieklu šalles, mīlestības drānas
Nav brīnums, ka cilvēki meklē viens otru lai sasildītos
Mēs apģērbjamies reizēm viens ar otru
Šķiroties viens otru novelkam nost
Kad ir karsti, tad aizdedzināmies ar kādu
Inga:
un rudens ir mūsu ugunsdzēsējs
Es:
Jā, vasara reizēm visur aizdedz ugunskurus, kuri nevis silda, bet tikai nodzedzina līdz kailai zemei
Inga:
un rudenī mēs staigājam paši pa saviem pelniem
Es:
Galvenais ir nedegt par daudz – sadedzināt tai ugunī visas naida pagales, bet neko vairāk, lai tā uguns silda, bet tikai tērauda krātiņāi ieslodzīta
Mēs nodziestam rudenī… Vai arī turpinam degt, vismaz tās ugunis, kuras lai gan tērauda krātiņos, tomēr zem jumta,ugunis, kuras ir nosargātas.Galvenais pasargāt savas ugunis no rudens
Līst lietus
Bet varbūt debesis pieskaras ūdeņiem
Lietus makšķerē ūdens riņķus
Lietus staro lietus starus