bez jūtām aizās putni krīt

pagājšnakts andele
viņas sārtajās lūpās
viņš šaubās vai skūpstīt vai ceriņos vīties
ietverot cietokšņus smaržās un garšās
un iepazīt sevi kā viņu
smalkas zīdtapetes dzīvīgi plīvo vijīgos gurnos
un alkas zīmējas krūšu bedrītes svītrā
zem tik tikko jaušama tērpa
rudajos matos lūzt klusītēm lietus
nav vietas kur slēpties
vien šaursliežu trase no vienām acīm līdz otrām
kur atcelti plānotie reisi
un vienīgā pajumte -
skatienu sākums un beigas
un drezīna kāda kas pārvieto vilšanās čaukstus
no kārtējā gribu līdz nemīl
karsts vārds izglāstīts ārā no viņas
ir tieši tik vērts cik zvirbuļsonāte ķirsī -
daudz vai maz ir atkarīgs tikai no krāsām un vanagu kāšiem
kas neizprotamā veidā seko cits citam kā dzērves
kāds pajokos
samīs kā nevajadzīgu peli
(jo ilgosies žurkas kaut netīras tomēr bez dzīves)
cits pielīmēs līmlapiņu ar virsrakstu – rezervēts
(kaislīgam brīdim pēc gada)
vai vienkārši izbaros tumsai
skumji viņām un viņiem kas piemirst -
kārdinošākā aina ir dvēselepuscaurspīdīgā veļā