Miers

—————–
Aiz ādas maka palikuši vien pāris lati
Un es jūtu:
Karš ir beidzies. Iestājas miers.
Mans miers.

Slīgst vecais vīrs [krīt pret zemi iesitot tajā punu - sevi]
Vien paugurs paliek.
Blakus lietussargs ar ribām savām minidinozaura krūškurvis ar mugurkaulā asteskaula rokturi
Ar to viņš atgaiņājās no lietus, kam kā visam dzīvajam nepatīk nāve
Un lietus izvairījās no zemes, līdzīgas kapsētai
Un pudele, tā nepareizā granāta, ar ko kuģus iesvētot spridzina
Ar sprāgstvielu jau izdzertu
Izspridzinošu mūrus, līdz lido šrapneļu bišu spiets kā asaru ledus
Mozaīkās saplaukst uz asfalta
Mūžīgi ziedošās vienmēr zaļās puķes ar reibinošu smaržu
Jūtu -
Karš ir beidzies.
Iestājas miers.
Viņa miers.

Viņa redz debesīs putnu lodes ieurbjamies, līdz tās krīt mirušas viņai pie kājām
Mākoņus atkal sacēla kāds aizejošs pāris
Mākoņus, no kuriem krīt ķēpīgs sniegs, ko ļaudis nolād
Nekādas romantikas
Pāris, kas aiz sevis atstāja sniegu sniegot,
Viens no tiem ir viņai pazīstams
Ar otru viņa nekad negribētu būt pazīstama
Būt pazīstamam ar kādu – pazīstamajam jābūt dzīvam
Viņi aizgāja smejoties, nenojaušot,
Ka arī par viņu
Viņas acīs zaudētājmiers
Karš ir beidzies.
Iestājas miers.
Viņas miers.

Lampas gaismas kupola siltumnīcā
Šai tumsā
Stāvs vīst un liekas, nekad neuzziedēs
Ierauj
Lai lielāks svars, lai stiprāk turas pie zemes, bet nekā -
Nezināmi vēji sāk šūpot
Citi augi nav iesēti
Vai arī sen jau kā šeit nokaltuši
SIltumnīcas mākslīgajā saulē
Liekas, augi nekad neguļ [kā viņi to parasti dara - stāvot kājās]
Un augi nekaro, skaidrojot, kurš ir nezāle, un kurš nenokaltīs
Izdzīvos vientuļākais no visiem
Un tāpēc -
Karš ir beidzies
Iestājies miers
Viņa miers