Cilvēku mandala

Esmu vien tāds sīks punktiņš uz tava lielā vaiga
Maiga roku kustība notrauks mani
Tāpat kā nomirst skumjas un atmirst apdegusi āda
Tā es atmiršu no tevis un iešu kur acis rāda

Tu nokāpsi no saviem augstumiem
Un es no savām iedomām
Kur kalna pakājē stāvēdama
Vien nojaušu tavu eksistenci

Mēs spēlēsimies lodveida smilškastē
Līdz tu pieskarsies man teikdams sasaldēts
Un veidosi no cilvēkiem mandalu
Lai vēlāk to izpurinātu upē

Dzirdu tevi čukstam
Būsim tā lai mūžība skartu vien pirkstu galus