Sarunas ar Pizāni III

Mēs esam vientuļas salas, no kurām laiks aizlido
un reti atrod ceļu atpakaļ
Inga:
Labrīt, vientuļā sala!
Inga
Laiks klibodams noplauj rītus, vakarus un rokasspiedienus, kas arvien vārgāki kļūst…
Es:
O, jā…Laiks lēnām tā kā zirneklis tīklā mušas mūs izsūc…
Dzīvības paliek mazāk un mazāk…
Pats sevi izsūc ārā no mums…
Mhm, pašas vientuļākās no salām ir kontintenti.
Tādu vienkārši nav daudz.
Ap sevi pulcē salas un pa pusei no sevis pussalas, kas grib aiziet.
Bet nevar, jo ir daļa no kontinenta.
Pats droši vien esmu sala, kura iedomājas, ka ir kontinents, ka ir vienīgā bez maz vai,
bet tā ir nepareizi, vienkārši esmu tālāk no citām salām,
bet to – par kontinentiem atceries, jo tu taču arī lēnām kļūsti par kontinentu
Inga:
Tu domā, ka mēs attālinamies no pasaules?
Es:
Mēs kļūstam par aizvien lielāku un nozīmīgāku pasaules daļu.
[Par lietām, par kurām ir svarīgi, lai neviens tās neteiktu pēdējais – vai ir tik svarīgi, kurš ir pirmais? Tāpat kāds pateiktu. Vai arī nē - ]<!–more–>
Inga:
Šodien manā pastkastē – Latvju Teksti.
Vigula kopa man tīri labi patika.
Es:
…dzeju jau tik un tā nevar sataustīt. [Kritiķis: Šajā krājumā ir sataustāma īsta dzeja...],
kaut gan lasīt grāmatas un žurnālus ir patīkami.
Es:
Reizēm nenojaušu, ka mani klausās vien klusums… Un viņš nekad neatbild.
Ka vārdi nonāk vietā, no kuras tie nekad neatgriezīsies
Inga:
Jā…
Es:
Nevienu nesatiks un neatsūtīs atpakaļ.
Es – karalis, vārdi mani ziņneši kaujās ies ar citiem vārdiem, cik vien to karapūļus likšu, līdz karalis nāks pret karali cīnīties.
Inga:15:17
Vai tad vārdi karo savā starpā?
Manuprāt, tie papildina cits citu
Es:
Reizēm jā, reizēm nē, gadās, sastopas dvīņi -
Inga:
- un veido mazas karaļvalstis – dzejoļus un lielas – romānus -
Es:
- bet dvīņi parasti savstarpēji nekaro,
kā nekā tomēr – viena asins…
Inga:
Nosauc, piemēram, divus vārdus, kas ir dvīņi -
Es:
Viens nosauc otru par nelieti, otrs atbild tāpat,
bet abi saprot, ka šie vārdi tāpat nekaros -
- tāpēc liek vienu otram pretim cienīgus pretiniekus.
…kāpēc tik skaļi klusē?…
[ka vairāk neko nevar dzirdēt]
Tāpēc, ka smaids ilgt var piecus vārdus, desmit, divdesmit
Un arī tev likt ieklusēties
Inga:
Jā, un smaids arī var būt skaļš savā klusumā.