postošā

postošā
priecājos tevi nepazīt
tu elpo nakti būdama gaismu rādošā
tavām dārgakmeņu acīm nav krāsas
tāpat kā matu
vienmēr ataugušajām saknēm

laime nekad neatnāk
nenolējusi vismaz pusi
balansējot savā tabakas reklāmu apkrautā zirgā
jo nezina uz kuras jumta dzegas
ir tie dāmām greizos ratus nonest sološie
puķu ūdeni sadzērušies runči

viņi dzied riņķī tev
kamēr ēd spānijas zemenes
un smaržo līdzīgi izdegušai pļavai
arī es gribu uzrakstīt meldiņu
ko varētu neatstāt tikai smiltīs
un labprāt dejotu kā travolta

mokies otrpus aizbultētām durvīm
vai tas pašas vainas dēļ
ka jāmirst naglām piesalušai mēlei

skudras un huligāniska dūdoņa
ielas platuma gaitā nomīdot sviedriem izlīdušos asnus
vēl pieminēs nolemtības smieklu plakstiņus