Tu tikai nekad neprecies, draudziņ.

-Vai šis ir īstais?

-Divas.

-Ā, jā, šis ir 206. mikriņš..

-Paldies.

-Sveika, mīļumiņ!

-Jā.

- Mīļumiņ, kas nu atkal? Mums taču ir mašīna, māja, tev viss ir! Es tik daudz strādāju, mīļumiņ… Četrus mēnešus no vietas! Kāpēc tu tā?

-Paldies.

-Vai tad es reizi pusgadā nedrīkstu piedzerties..? Kad Tev ir slikti…Tu ej ar savām sievietēm, bet es reizi pusgadā nedrīkstu piedzerties, izbļaustīties? Izgulēties..

-Pieturā, lūdzu.

-Paldies.

-Mīļumiņ, atceries, es tevi mīlu.

-Ah.

-A tev vispār galva ir? Es Tev dodu visu.. Nu, ko tu vispār gribi? Zini, savu mēli tu labāk iebāz..Tu man liksi klusēt?! Nu, mīļumiņ, mēs esam takš’ kopā jau četrus gadus. Es tevi trīs reizes bildināju!

-Hā, ha.

-Ak, tas ir viss, ja? Mūsu attiecības ir cauri. Bet tu atbildi par saviem vārdiem! Beigas? Par visiem simts procentiem, ja? Labi.

-Hi, hi, hi..

-Eu, zini ko?

-Nu?

-Zini, tu labāk nekad neprecies, draudziņ.

-Ā.

-Nu, vispār… Viss sākās, kad es nopirku laulību gredzenu, pirms pusgada. Sak’, tagad precēsimies…

-Gan jau būs labi.

-Jā, gan būs.

-Bet zini, kas ir vissliktākais? Es esmu kopā ar viņas māsu. Nu, biju šonakt. Piedzēros un sākās tāda apmātība…

-Hmhmm.

-Eu, man jākāpj ārā. Pieturiet pie “Alfas”.

-Au!

-Opā, ļoti atvainojos!

-Pieturā, lūdzu, pieturiet.

-Eu, pakliedziet kāds uz priekšu, lai pietur pie “Alfas”.

-Paldies.

-Te drīkst?

-Drīkst, drīkst.

Jaunkelis grīļojoties, ar smaidu sejā, un pret jauniegūtajiem draugiem lūgšanā paceltām rokām, pazuda no skatiena, kad baltais busiņš, pilns ar smejošiem ļaudīm, jau traucās prom.