Šķūņu ielas stāsts…

Ir pagājis gads. Vesels gads kopš es viņu pametu. Bet tieši šodien man uzmācas domas par viņu. Mēs bijām kopā četrus gadus, taču ilgāk es blondo radību nespēju izturēt. Viņas krākšanu, deguna urbināšanu un nemitīgo gaušanos par to, ka es staigāju neskuvies. Jautāsit, kā es vispār ar tādu radību varēju saieties. Situācija no sākuma bija pilnīgi savādāka. Mēs dzīvojām atsevišķi, un, kad tikāmies, viņa bija izspļauts eņģelis. Izskatīga, vienmēr jautra un kārdinoša caur un cauri. Bet pat visspožākā lampiņa kādreiz izdeg. Tiklīdz ievācāmies Šķūņu ielas dzīvoklī, kuram bija visas ērtības un arī daudzas istabas vairākos stāvos, viss mainījās uz slikto pusi. Es izturēju tikai divas dienas, tad man bija gana. Pasūtīju viņu trīs mājas tālāk. Burtiski! Viņa joprojām tur dzīvo. Viņa dzīvo viena, bet es zinu, ka viņu katru nakti apciemo kāds puisis. Es nezinu, kas viņš ir, bet šodien man ir radusies vēlme to noskaidrot.
Ir trīs naktī. Es izkāpju no gultas un dodos uz virtuvi. Paķeršu pāris uzkodas un iešu spēlēt izlūkos. No skapja augšas nolec mans kāmis. Redz, nākšot man līdz. Bet nekā nebija, es misijās dodos viens. Tā kā esmu atvaļinājumā, tad man tādas izklaides ir pašā laikā. Oki, paķeru pāris alus un lecu laukā pa logu. Man kā izlūkam nepiestāv iešana caur durvīm. Piezemējos uz abām kājām. Ne skrambiņas. Esmu formā. Prieks, ka alus nesasitās, atceros, ka bērnībā nebiju diez ko labs akrobāts, bet daudz kas ir mainījies, kopš satiku Ilmāru. Viņš mani padarīja tādu, kāds esmu.
Ceru, ka ar pāris aliem pietiks. Ielas ir tumšas un mierīgas. Pēdējo veselo spuldzi izdauzīja aizvakar, ja pareizi atceros. Visādi nemiera cēlāji te vazājas. Šonakt esmu viens no daudzajiem. Dīvainā kārtā tuvumā nevienu nemanu. Esmu jau zem Intas logiem. Inta – tā sauc manu bijušo. Man ir aizdomas, ka viņa speciāli izlikās par briesmoni, lai tikai tiktu no manis vaļā. Es viņu ieraugu. Viņa izskatās tikpat skaista kā pirmsākumos. Dejo kaut kādu austrumniecisku deju, būdama puskaila. Džeks izskatās aizmidzis. Trako māja! Kāpēc vispār vilkos šurp!? Pareizi, lai uzzinātu, kas tas par tipu. Es neesmu greizsirdīgs, jūtas jau sen pagaisušas, bet neizskaidrojams naids pret puisi tajā gultā mani ir pārņēmis. Līdz rītam viņš neizdzīvos. Dusmu lēkme, prāta aptumsums. Sauciet to, kā gribat, bet vakars klāt. Ar to es gribu teikt. Beigas dejai un tam puisim, lai kas arī viņš būtu.
Naktsmieru pārtrauc plīstoša stikla troksnis. Bet to dzirdu tikai es un divi balodīši šai istabā. Redzi, mans draugs Helmuts man iemācījis daudzus trikus. Mani var redzēt darbībā, bet dzirdēt mani neviens nedzirdēs bez manas ziņas. Inta izskatās manāmi apstulbusi. Pšssss! Es atveru savu trešo alu. Esmu nedaudz pārsteigts, ka kniebējs gultā vēl arvien guļ. Vai tiešām salietojies kaut ko un tagad jāsauc ātrie, vai kas te notiek?!
Te nu es esmu svešā dzīvoklī, istabā kopā ar savu bijušo un viņas jauno spēļmantiņu. Vajadzēja plānot savu misiju rūpīgāk, jo man nav ne jausmas, ko darīt tālāk. Bet mans tumšais prātiņš ir līmenī. No zeķes izvelku nazi, iedzeru malku alus. Bet kaut kas nav kārtībā, bilde satumst un es krītu. Izveļos ārā pa logu un lidoju pretī asfaltam ar ģīmi pa priekšu. Labi tas nebeigsies!
…