Vienīgās manas mājas ir spoguļi

Atkal atgriežoties mājās, vienīgi spogulī kāds mani sagaida, nākot pretim
Spogulī derētu nokļūt uz visiem laikiem
Vietu, kurā mani vienmēr kāds sagaida
Vietā, kurā visi ir savējie, tādi paši kā es
Lai gan ik pa laikam izskats pamainās, būtība paliek tā pati

Atkal atgriežoties mājās, jūtu, ka vienīgā vieta, kur vēlos nokļūt, ir spoguļi
Spoguļi, kuros tā pati pasaule ir, kas šeit
Viss, kas varētu būt šeit, ir arī tur
Atliek tikai nelaist nevienu svešu iekšā
Un laime varētu ierasties pati
Kaut kur aiz visa noslēpusies, neredzama, [kas gan ir vienalga, galvenais ir tās klātbūtne],
Galvenais – toties – sajūtama

Nekur nav manas mājas
Nekur
Eh, kā gribas nokļūt spogulī
Un šajā pasaulē vairāk –
Neatspoguļoties…

P.S.
Ja nu kāds siluets no jums spogulī strauji attālinās, dodoties tālu prom nezināmā virzienā
Un nav redzams tā spoguļattēls jums blakus, neizbīstieties, tas esmu es…