Šis laiks pat tauriņiem ir par karstu

„Šis laiks pat tauriņiem ir par karstu” noteica Anna. Un izliecās mazliet vairāk ārā pa logu, cenšoties saskatīt zemi. Starp visu laiku telpā skanošajiem šņukstiem Anna sadzirdēja smaidu. Tā jau ir kad kādu mīl tik ļoti kā mīlēja Anna tad pat mīļotā cilvēka smaidu var dzirdēt.
Sofija sēdēja ar asarām acīs un smaidīja. Tieši šos vārdus viņa pirmo reizi bija dzirdējusi no Annas. Un pēc tiem viņa saprata cik ļoti viņa vēlas būt kopā ar Annu. Viņas pamazām sadraudzējās un kļuva par draudzenēm, un vēlāk arī par ko vairāk kā vienkārši draudzenēm. Tā bija ļoti skaista un patiesa mīlestība. Taču šī mīlestība mazliet par daudz lauza Sofiju. Viņa nebija pieradusi pie tā visa. Viss likās tik jauns un brīnumains un reizē nogurdinošs.
„Klau es tā vienreiz iedomājos katra ziedlapiņa kas krīt no tā jasmīna taču ir unikāla. Kā maza vēstulīte. Diez kas tās lasa? Jābūt taču kādam kas lasītu šīs vēstules. Un arī visas saplēstās un sadedzinātās vēstules. Un pazudušās…”
Sofija klausījās. Viņa vairs neraudāja. Viņai vēljoprojām bija skumīgi taču asaras vairs nekrita. Viņa pie sevis domāja par visu to kas bija kopā ar Annu piedzīvots. Cik daudzi piedzīvojumi, ceļojumi. Taču vēl viņai prātā nāca kas cits. Bet Anna ar savu runāšanu šīs domas visu laiku kā kukaiņus izdzenāja.
„ Sapņot… Man reizēm šķiet ka visa dzīve ir sapnis. Zini vienā filmā bija teikts. Lai pārbaudītu vai tu tiešām sapņo ir jāpamēģina izdarīt ko neparastu, piemēram ieslēgt istabā gaismu. Ja izdodas tātad tu nesapņo. Sapņu pasaulē ir pilnīgi citi likumi. Ābols ne vienmēr krīt uz leju lai iedragātu Ņūtona galvu. Un planētas neriņķo pareizajos Kopernika apļos. Un arī šī Dekartiskā domāšana nemaz nenorāda ka tu tik tiešām esi. Tur mēdz būt mūžības sekundes ilgumā, un sekundes kas velkas mūžību.”
Sofija turpināja prātot par to kāpēc tad īsti viņām nekas neizdevās. Varbūt tieši tāpēc neizdevās ka mēs dzīvojam pārāk reālistiskā pasaulē. Vai arī tāpēc ka vienkārši nevarēja sanākt. Dažiem vienkārši nav lemts. Taču cik ļoti Sofijai sāpēja Annas vārdi ko tā bija pateikusi pirms kādas stundas. Tieši šie vārdi bija Sofijas asaru iemesls. „Ja tu kaut ko mīli tad palaid vaļā! Ja neatgriezīsies tad tas nebija lemts, ja atgriezīsies tad būs tavs uz mūžu.” Taču vienīgais kam Sofija patiešām ticēja bija nekad neskatīties atpakaļ. Viņa zināja ka ja šo principu lauzīs sāpēs vēl vairāk. Tāpēc Sofija zināja ka viņas vairs netiksies nekad.
Anna vairs neteica neko. Viņai bija aptrūkušies vārdi. Viņa stāvēja atbalstījusies pret palodzi un lēnītēm smēķēja. Dūmi no cigaretes un Annas mutes izplūda mazos mākonīšos, ko saplosīja vējš, tajā brīdī kad tie bija tikuši ārā pa logu.
Pa logu ielidoja tauriņš. Sofija dziļi sevī smaidīja. Viņa bija ko mazliet vairāk sapratusi. Nav tāda laika kas būtu par karstu tauriņiem. Un viņa arī saprata ka tauriņi tāpat kā ziedlapiņas ir vēstules. Un kāds tās lasa…