gaismas pils?

Grāmatu muguriņas raibas un slaidas,
Kārtīgi pēc latīņu teiktā kārtotas.
Svešas rokas tās ik dienas baida,
Tāpēc dažas muguras un sejas lāpītas.

Te klusums mājo putekļains,
Pat plašākais logs ar mijkrēsli austs.
Še autori nostaļģiju baro, grimstot atmiņās
Un vēro savas rētainās plaukstas.

Bet trešais tēva dēls visiem šā gadsimta ļaužiem
Datoru sola un onlaina spēli.
Pasniedzēji vēl arī uzspiež kavēties pie tiem rakstniekiem,
Bet pār tiltu Gaismas pils siluets ceļas cēli.

Izliekta mugura kā guļošai teikai,
Pret sauli virmo betona rūtotais lauks.
Ir vietas stikla gaismai un strādnieku steigai,
Kad tas taps mūsu zinību trauks.

Tu saki “Kam gan man tādu pili,
Tas latvietim liekas jau par smalku.
Paskat, pat krīzei jau pirksti zili.”
Bet vai tad Tu nevēlies sev pilsētu kā gleznu?